Nedrīkst lasīt jebkuru grāmatu!!


Aizliegto grāmatu saraksts Latvijā.


Interesanti, ka sabiedrībai netiek atklāts, kuras grāmatas ir šajā sarakstā, ko publiski NEDRĪKST PAT CITĒT, JO DRAUD CIETUMSODS!



Kuras grāmatas ir šajā sarakstā, ko nedrīkst publiski pat citēt, tas sabiedrībai atklāts pagaidām netiek. Bet, ja publicēsit kādu fragmentu, piemēram, internetā, jārēķinās ar cietumsodu līdz pat desmit gadiem.

Vienu šādu krimināllietu 2015. gadā izskatīja Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa. Uz tiesājamo sola ir biedrības «Latvietis» Pārstāvju sapulces priekšsēža vietnieks Leonards Inkins. Pēc tam, kad radio «Naba» pirms diviem gadiem tika slēgts raidījums «Tēvijas laikmets», jo sūdzību par raidījumu bija izteikusi Izraēlas vēstniece Latvijā, Leonards Inkins portālā draugiem.lv ievietoja citātu no brošūras, kura viņam bija uzdāvināta vēl 90.gados, kad Latvijā sāka izdot padomju laikā aizliegto literatūru. Taču viņš nezināja, ka šī grāmata Latvijā atkal ir aizliegta. Nosaukums «Padomju Savienības žīdu katehisms» tiešām ir aizdomas raisošs. Taču saturs ir ironisks. Es izlasīju. Feļetons. Patiesībā to nevar saukt par grāmatu, jo tas ir raksts tipiska feļetona garā un garumā. Es labprāt kādu citātu ievietotu priekšstatam mūsu lasītājam, taču negribu tāpēc nākamos 10 gadus pavadīt cietumā, un TVNET šo rakstu nevarētu vairs publicēt.

Jūs gan varat to izlasīt, ierakstot google brošūras virsrakstu – vairākos portālos tā tomēr ir publicēta, tikai Drošības policija vēl nav pamanījusi, acīmredzot pagaidām tai galvassāpes sagādā citi notikumi. Pat draugiem.lv viens lietotājs šo feļetonu publicējis pilnībā. Es gan mudinu steidzami izdzēst rakstu no vietnēm, ja negribat, ka iznāk kā Leonardam Inkinam. Viņš pat nebija publicējis visu tekstu, tikai vienu izvilkumu no tā. Turklāt bez jebkādiem saviem komentāriem, ar piebildi, ka grāmata izdota 1958.gadā Telavivā. Taču šo fragmentu Drošības policija pamanīja. Par feļetona citēšanu nu Leonardu Inkinu tiesā pēc Krimināllikuma 82.panta 2.daļas, kas paredz kā sodu tikai brīvības atņemšanu līdz 10 gadiem.

Es kādreiz domāju, ka latviešiem nav spilgtu satīriķu, jo mūsu mentalitātē pietrūkst vajadzīgās spējas uz sevi vai citiem palūkoties ar ironiju. Taču laikam ne tikai. Mēs arī nespējam uzklausīt ironiju. Ne velti aktualizēts jautājums, vai nevajadzētu aizliegt slavenajam krievu satīriķim M.Zadornovam iebraukt Latvijā. Viņš par latviešiem reizēm izsakās daudz sāpīgāk nekā Leonarda Inkina pārpublicētajā feļetonā.
Tikmēr es ceru, ka tiesa, kas 27.maijā sāks tiesāt Leonardu Inkinu, lūgs Drošības policiju vai prokuratūru izskaidrot, kādi ir kritēriji, pēc kuriem jāvadās, lai mēs zinātu, kura grāmata tagad Latvijā ir aizliegta. Jo publicētu aizliegto grāmatu sarakstu es vēl neesmu atradis. Un tas nozīmē, ka man pašam ir jāizdomā, kuru no savulaik izdotajām grāmatām Latvijā vairs nedrīkst pat citēt.
Žurnālists Aidis Tomsons, 
Foto: RIA Novosti/Scanpix

http://www.tvnet.lv/latvija_tapis_aizliegto_gramatu_saraksts


Aizliegtās grāmatas


Atskatoties tālākā vēsturē vai pavisam nesenā pagātnē, bija vairāki izdevumi un grāmatas, kuras bija stingri aizliegts lasīt vai citēt. Visi aizliegumi, protams, galvenokārt bija saistīti ar brīvdomības ierobežošanu sabiedrībā. Biju pārsteigta uzzinot, ka Latvijā mūsdienās arī ir aizliegto grāmatu saraksts.

Šovakar pārlaidu acis grāmatu skapim, kur plauktos rindojas dažādu gadu izdevumi, tad vēl divām, nesen nopirktām grāmatām uz palodzes, un vēl vienai uzdāvinātajai un vēl paprāvai kaudzītei laikrakstu un žurnālu. Eh, kad to visu iespēt izlasīt vai pēdējos vismaz pārskatīt. Mūsdienās informācijas liekas ir tik daudz, ka tā kā lavīna katru dienu veļas pāri, iespēj tik izvēlēties, ko un par ko gribi lasīt.

Taču, atskatoties tālākā vēsturē vai pavisam nesenā pagātnē, bija vairāki izdevumi un grāmatas, kuras bija stingri aizliegts lasīt vai citēt, jo tas varēja draudēt gan sadedzināšanu uz sārta, gan apcietinājumu, gan prāviem naudas sodiem. Visi aizliegumi, protams, galvenokārt bija saistīti ar brīvdomības ierobežošanu sabiedrībā, tikumības vai reliģisko postulātu sargāšanu, kā arī pastāvošās politiskās iekārtas neapdraudēšanu.

Kādreiz pat pastāvēja Aizliegto grāmatu reģistrs (Index Librorum Prohibitorum) — rakstu darbu, publikāciju un grāmatu saraksts, kuras Romas katoļu baznīca aizliedza lasīt, pretējā gadījumā draudot ar izslēgšanu no baznīcas. Pirmais šāds saraksts bija publicēts 1529. gadā Nīderlandē. Tam 1543. gadā sekoja izdevums Venēcijā un 1551. gadā Parīzē. [1]

Tikai 1966.gada 14.jūnijā Vatikāns atcēla šo aizliegto grāmatu sarakstu, kas bija pastāvējis Eiropā vairāk nekā 400 gadu un sekmējis represijas pret progresīvi domājošajiem ļaudīm. Šajā sarakstā bija iekļautas ap 4000 aizliegto grāmatu.

Interesants fakts, ka Ādolfa Hitlera grāmata "Mana cīņa" (Mein kampf, 1925) šajā reģistrā nekad nav bijusi iekļauta. Tā sasniegusi miljoniem tirāžu un piedzīvojusi tulkojumus ļoti dauzās pasaules valodās. Pēc nacisma sagrāves 20.gs. vidū šī grāmata lielākajā daļā pasaules valstu tika stingri aizliegta vai arī tika izdota ierobežotā metienā ar pievienotajiem komentāriem. 1995.gadā grāmata „Mana cīņa” izdota arī latviešu valodā.


Adolf Hitler „Mein Kampf” (1925 izdevums vāciski, 1995 latviski, arābu valodā 1937)

Izrādās ar Hitlera režīma propagandu bija saistīta arī visiem labi zināmā brāļu Grimmu pasaka par Sarkangalvīti (1812), kas simbolizēja vācu tautas izglābšanos no ļauno ebreju (pelēkā vilka) viltības, tādēļ pēc kara Vācijā sabiedrotie šo pasaku arī bija aizlieguši.



Vēl viena pasaka, kas piedzīvojusi aizliegumu, šoreiz Ķīnā, ir Lūisa Kerola „Alises piedzīvojumi brīnumzemē” (Lewis Carrol, Alice's Adventures in Wonderland, 1865). Tā 1931.gadā aizliegta, balstoties uz likuma pārkāpumu, kurš dzīvniekiem aizliedz sarunāties cilvēku valodā.

Ja paskatās savā grāmatu plauktā, tad 20.gs. aizliegtās grāmatas tagad ir latviski tulkotas un pieejamas katram, un nekāds sods par to lasīšanu nedraud. Piemēram, šis britu rakstnieka Džordža Orvela antiutopiskais romāns „Dzīvnieku ferma” (Animal Farm, 1945). Latviski varēja iznākt tikai1984.gadā.

Romāns ir veidots politiskas alegorijas formā un balstīts uz notikumiem, kas norisinājās PSRS Josifa Staļina valdīšanas laikā. Līdz ar to padomju funkcionāri to uzreiz ierindoja aizliegto grāmatu sarakstā un līdz pat 20.gs.80.gadiem par šīs grāmatas lasīšanu vai publisku apspriešanu draudēja zināmas nepatikšanas. Atceraties šo – „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem”?

Taču sargāta tika ne tikai nesatricināmā politiskā iekārta, bet arī sabiedrības tikumiskums. Gistavs Flobērs pēc sava romāna „Bovarī kundze” (1857) izdošanas nonāca uz apsūdzēto sola par netikla dzīves veida slavināšanu.

Tāpat arī Deivida Herberta Lorensa romāns „Lēdijas Čaterlejas mīļākais” (1928), kas pasaulē ieguva lielu popularitāti, taču Lielbritānijā lasītājiem bija pieejams tikai 20.gs. 60-gados. Sākotnēji autors tika apsūdzēts pornogrāfijas izplatīšanā, bet pret izdevniecību Penguin Books pat tika uzsākta tiesas prāva par neķītru izdevumu publicēšanu. Rakstnieks ir bēguļojis no Lielbritānijas uz Austrāliju un ASV, viņa darbi tikuši kritizēti un cenzēti, tomēr mūsdienās D. H. Lorenss tiek atzīts par nozīmīgu modernisma pārstāvi angļu literatūrā.



Foto no www.telegraph.co.uk

Pavisam nesen 2012.gadā diskusijas sabiedrībā uzjundīja britu autores E.L.Džeimsas romāns „Greja piecdesmit nokrāsas”, kas kļuva skandalozs ar savu erotiku, novirzi uz sadomazohismu un citiem erotiskiem fetišiem. Šīs triloģijas izdošanas tiesības esot nopirkušas 37 valstis. Dažās ASV bibliotēkās tā ir aizliegta.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Uzturā čia sēklas!

Senās rotas