Grāmata “Sliktie samarieši”


H. Čanga grāmata “Sliktie samarieši” izdota latviešu valodā



Priekšvārds izdevumam latviešu valodā
"Pirmoreiz Latvijas vārdu es dzirdēju pagājušā gadsimta 70. gadu vidū, kad man bija desmit vai vienpadsmit gadu. Es dzīvoju savā dzimtajā Dienvidkorejā un lasīju slaveno stāstu bērniem “Resnuļi un tievuļi” (Patafous et Filifers), ko 1930. gadā uzrakstījis franču rakstnieks Andrē Moruā.

Tas ir stāsts par divu izdomātu pazemes valstu – alegoriski Francijas un Vācijas – konfliktu un tam sekojošo salabšanu. Pirmā tiek attēlota kā labu ēdienu mīlošu bezrūpīgu, tuklu ļaužu zeme, otrā – kā tievu, ar punktualitāti un efektivitāti apmātu cilvēku zeme.

Stāstā, kā atceros, ir epizode, kurā vienam no diviem galvenajiem varoņiem – brāļiem no mūsu pasaules, kas gadījuma pēc nonāk pazemes valstībā, – vecs, īgns tievuļu profesors māca pazemes pasaules ģeogrāfiju. Kad profesors zēnu kritizē par viņa sliktajām zināšanām, viņš mēģina parādīt savas ģeogrāfijas zināšanas, sakot, ka zina Latvijas, Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētu nosaukumus."



Līdz tam nebiju neko par šīm valstīm dzirdējis, lai gan, līdzīgi šim zēnam, pats domāju, ka labi zinu ģeo­grāfiju. Mēģināju tās atrast kartē, bet tur tādu valstu nebija. Tikai, kad ieskatījos enciklopēdijā, uzzināju, ka trīs Baltijas valstis pastāvējušas kā neatkarīgas valstis laikā, kad Moruā stāstu rakstīja, bet pēc Otrā pasaules kara tās anektējusi Padomju Savienība.
Nedomāju, ka kādreiz vēl kaut ko uzzināšu par šīm “spokainajām” valstīm, bet to vārdi gruzdēja manā atmiņā. “Trim Baltijas valstīm” – kā tās dēvēja mana enciklopē­dija – šķiet, ir bijis tāds pats liktenis kā manai valstij, kas tūkstošiem gadu bija cietusi no vareno kaimiņu dominē­šanas, un tās pat pēkšņi pazuda no pasaules kartes tāpat kā mana valsts 1910. gadā, kad to anektēja Japāna.
Pēc divdesmit gadiem, kad biju jauns profesors Kem­bridžā, man pagadījās klasisks “Resnuļu un tievuļu” 1941. gada tulkojums angļu valodā. Grāmatas nosau­kums angļu valodā bija Fattypuffs and Thinifers.Lasot stāstu tagad, kad biju jau pieaudzis cilvēks, es sapratu, cik dziļi grāmatā tvertas politiskās alegorijas un cik smalki ir cilvēku uzvedības novērojumi – to es desmit gadu vecumā nebiju spējis uztvert.
Vēl viena lieta, kas, lasot grāmatu otrreiz, mani pārstei­dza, bija tā, ka angļu tulkojumā nebija minēta Latvija un Baltijas valstis. Epizodē, kurā zēns mēģina parādīt savas ģeogrāfijas zināšanas, ir minētas tādas valstis kā Itālija, Polija un Ungārija. Varbūt es visu biju tikai iedomājies, bet daudz ticamāks izskaidrojums ir tas, ka angļu valodas tulkotājs domāja – minēt šīs ezoteriskās valstis 40. gadu angļu bērniem būtu par daudz, tāpēc nomainīja tās ar citām, pazīstamākām valstīm. Un atkal man bija žēl, ka Baltijas valstis vienmēr nomāc lielie kaimiņi, gluži tāpat, kā tas bija noticis ar manu paša valsti.
Aptuveni pēc divdesmit gadiem vismaz viena no Bal­tijas valstīm, Latvija, atgriezās manā dzīvē – šoreiz jau nopietnākā veidā. Kad Latvija oficiāli kļuva par valsti, kuru pasaulē vissmagāk skārusi 2008. gada finanšu krīze, beidzot radās iespēja apmeklēt vienu no valstīm, kuras mani bija tik ļoti intriģējušas pirms trīsarpus desmitga­dēm.
2009. gada pavasarī mani ielūdza Stokholmas ekonomikas skolas Rīgas filiālē nolasīt lekciju par “Sliktajiem samariešiem” lekciju kursa ietvaros par godu amerikāņu radikālajam ekonomistam Andrē Gunderam Frankam. Viena no galvenajām tēzēm “Sliktajos samariešos” ir tā, ka neoliberālā regulēšanas atcelšanas, ekonomikas atvēr­šanas un privatizēšanas politika ir novedusi pie lēnākas izaugsmes, lielākas ienākumu nevienlīdzības un lielākas ekonomiskās nestabilitātes (ieskaitot arvien biežākas finanšu krīzes), bet pirms ierašanās Rīgā es nesapratu, ka politika Latvijā ir tikusi realizēta līdz tādai galējībai. Kad uzturējos Rīgā, mans namatēvs Džefs Sommers un daudzi viņa kolēģi man stāstīja, kā Latvija īstenojusi visekstremālākā veida neoliberālo politiku un tagad piedzīvo visa tā sekas. Manī izraisīja sašutumu tas, ka valsti, kura teju tikusi vaļā no vienas nepareizas ekonomiskās sistēmas (centrālās plānošanas), ko tai bija uzspiedusi dominējoša ārzemju vara (Krievija), citas dominējošas varas (Eiropas Savienība un ASV) ir ievirzījušas citā nepareizā sistēmā – (neoliberālismā).
Pēc tam kad Pēteris Treijs, šīs grāmatas tulkotājs latviešu valodā, man atsūtīja materiālus angļu valodā par Latvijas ekonomikas vēsturi, par kuru es agrāk būtībā neko nezi­nāju, mans sašutums pārauga dusmās. Latvijas tagadējā ekonomika faktiski bija sagrāvusi spēkpilnas simt gadu vecas ražošanas tradīcijas. Pat Krievijas impērijas laikā Latvijā tomēr bija kaut neliela reģionāla ražošana – tur izgatavoja dzelzceļa vagonus un lauksaimniecības mašīnas. Neatkarības laikā starp abiem pasaules kariem jūsu valsts kļuva par augsto tehnoloģiju preču, kā slavenās Minox fotokameras, telefonu centrāles un lidmašīnas, ražotāju. Pat padomju valdīšanas laikā tika atzītas stiprās ražošanas tradīcijas un Latvijā attīstījās elektronikas, mašīnbūves un ķīmiskās rūpniecības nozares.
Kad Latvija atdalījās no Padomju Savienības, tā būtu varējusi rūpīgi saudzēt savu ražošanas bāzi, lai ar inteli­ģentu industriālo politiku (kuru būtībā visas mūsdienu bagātās valstis izmantoja, pirms bija pilnībā attīstījušās) sasniegtu starptautisku standartu līmeni (līdzīgi Somijai, Austrijai vai Zviedrijai). Par nelaimi, tika izvēlēta neoliberālā stratēģija, kas centrējās ap radikālu finanšu regulēša­nas atcelšanu. Kādu laiku šķita, ka šī stratēģija strādā, jo, meklējot vieglus spekulatīvus ieguvumus, ieplūda nauda no ārvalstīm, taču tam sekojošais finanšu bums, izrādījās, nebija ilgtspējīgs un noveda valsti vienā no lielākajiem miera laika ekonomikas sabrukumiem cilvēces vēsturē.
Vēl vairāk – Latvijas vērtīgā ražošanas bāze finanšu buma laikā tika smagi sagrauta, un tas nozīmē, ka ir maz kas palicis, ar ko aizvietot finanšu uzpūsto labklājības mirāžu. Paies gadi, pirms Latvija atjaunos ekonomiskās darbības, kādas piedzīvotas pirms šīs krīzes. Šajā laikā būs jāiet cauri lielām ciešanām bezdarba sagrautu dzīvju, iznīcinošu parādu nastu, atņemtu mājokļu un sabrukušu ģimeņu veidā.
“Sliktajos samariešos” parādīts, ka brīvā tirgus, brīvās tirdzniecības politika nav spējīga sniegt ilgstošu pārticību. Varbūt latviešiem nav vajadzīga mana grāmata, lai to saprastu, jo visa sacītā pierādījumu viņi piedzīvo paši. Tomēr es joprojām ceru, ka tā izrādīsies viņiem lietderīga, jo papildus sniedz teorētisko pamatojumu un vēsturisko pieredzi. Šī grāmata Latvijā būs noderīga visiem, kas vēlas celt savas zemes labāku nākotni.
Hadžūns Čangs,
2010. gada septembrī
Kembridžā

Tulkotāja priekšvārds

Pirms Hadžūna Čanga Bad Samaritans (“Sliktie sama­rieši”) nonāca grāmatas tulkotāja rokās, viņš bija lasījis Ērika Reinerta How Rich Countries Got Rich … and Why Poor Countries Stay Poor (“Kā bagātās valstis kļuva bagā­tas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”).
Šīs divas grāmatas var uzskatīt par ievērojamākajām no daudzajām neoliberālisma un globalizācijas kritizētāju publikācijām. Abu grāmatu autori ir ekonomisti, ekono­mikas vēsturnieki, abi ir cienījamas akadēmiskās karjeras plaukumā, un viņu grāmatas ir guvušas plašu ievērību un atzinību speciālistu aprindās un pasaulē vispār. Viņi abi ir bijuši daudzu valstu valdību un starptautisku organizā­ciju konsultanti. Abu autoru vārdi ir Other Canon fonda dibinātāju sarakstā, un abi pārstāv uzskatu, ka ir jāpēta “realitātes ekonomika”, nevis ekonomika, kas balstīta uz teorētiskiem pieņēmumiem.
Grāmatu atšķirības lielā mērā nosaka prasības, kādas autori ir izvirzījuši materiāla izklāsta veidam. Reinerts raksta, ka viņa grāmatas mērķis ir izskaidrot mehānis­mus, kas radījuši milzīgo plaisu starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, tādā veidā, lai saturs būtu pieejams “ieinteresētam nespeciālistam”. Hadžūns Čangs izsaka pateicību savam literārajam aģentam, kas “zināja, kā neattīstītu pusakadēmisku traktātu pārvērst patiesi lasāmā grāmatā, un iemācīja.. daudzas lietas plašai auditorijai domātu grāmatu rakstīšanā”. Autors, bez šaubām, ir bijis talantīgs sava literārā aģenta skolnieks. Pilnībā saglabājot grāmatas satura akadēmisko vērtību, bet atsakoties no tradicionālas akadēmiska traktāta struktūras, viņam ir izdevies uzrakstīt “patiesi lasāmu grāmatu”.
Jāpiekrīt autora pārliecībai, ka ir jāveicina pēc iespējas plašākas auditorijas izglītība un izpratne valsts ekonomikas attīstības politikas jomā. Izvēli par labu Hadžūna Čanga grāmatai veicināja arī fascinējošais Dienvidkorejas sekmīgās attīstības stāsts, kurā daudz kas sasaucas ar Latvijas ekonomikas attīstību laikā starp 1920. un 1940. gadu (skat. Oļģerts Krastiņš. Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze 1918–1940, Rīga, 2001).
Noams Čomskis saka – grāmatas nosaukums varētu būt “Reālās pasaules ekonomika”, un viņam ir taisnība. Neoliberālā ekonomika balstās uz pieņēmumiem, kā ekonomikai vajadzētu darboties, aizmirstot, ka nosacījumi, pie kuriem pieņēmumi varētu būt spēkā, reālajā pasaulē netiek izpildīti. Tādēļ īstenībā mums nemaz nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka starp teoriju un realitāti ir dziļa plaisa, kas kļūst arvien platāka. Čangs turpretī pēta, kas noticis pagātnē, un parāda virkni būtisku atšķirību starp to, ko sludina neoliberālās brīvā tirgus ortodoksijas aizstāvji un kas noticis un notiek “reālajā pasaulē”.
Neoliberālie ekonomisti, balstoties uz Ādama Smita un Deivida Rikardo teorētiskajām nostādnēm, apgalvo, ka tikai kapitālisms bez valsts iejaukšanās ekonomiskajās aktivitātēs un brīvs starptautiskais tirgus spēj nodrošināt sekmīgu ekonomikas attīstību, bet lasītājs no grāmatas uzzinās, ka neoliberālisma teorija nemaz nesola atpalikušo ekonomiku attīstību un tā principā nav liekama atpali­kušas valsts attīstības politikas pamatā, jo būtībā noliedz nepieciešamību un neparedz iespējas atpalikušajai valstij veikt pasākumus, bez kuriem attīstība nav iespējama. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ reālā notikumu attīstība arvien vairāk atšķiras no neoliberālo ekonomistu paredzē­tās. Čangs parāda, ka visas mūsdienu ekonomiski attīstītās valstis, ieskaitot ASV un Lielbritāniju, ir sasniegušas pārti­cību, izmantojot valdības iejaukšanos ekonomikā, protek­cionismu un subsīdijas, un ka praktiski citu iespēju nemaz nav, lai izrautos no atpalicības un nabadzības. Ādams Smits pats ir atbalstījis savas valdības rīcību, kas bija kliedzošā pretrunā ar brīvā tirgus principiem. Turpretī neoliberā­lisma atbalstītāji šos valsts ekonomikas attīstības politikas līdzekļus nolād un pasludina ārpus likuma.
Valstu ekonomiskie panākumi nav Ādama Smita “nere­dzamās rokas” darbības rezultāts brīvā tirgus apstākļos, bet gan mērķtiecīgas valstu valdību (vai valdnieku) piekop­tās politikas rezultāts. Neoliberālās ekonomikas aizstāvji apgalvo, ka centrāli plānota ekonomika traucē attīstībai, bet Čangs pārliecinoši parāda, ka daudzu valstu nacio­nālā kopprodukta pieaugums bija daudz lielāks, pirms tās tika piespiestas atcelt valdības regulējumus ekonomikas jomā. Tāpat autors parāda, cik nepareiza ir ortodoksālā nostāja attiecībā uz valsts un privātā īpašuma ražošanas līdzekļiem, salīdzinot to ar Orvela slaveno saukli “Četras kājas labi, divas kājas slikti”.
Tajā pašā laikā Čangs dod līdzsvarotu profesionāla ekonomista vērtējumu tam, kā un kad protekcionisms un valdības iejaukšanās var radīt labumu un kad tā var kaitēt. Viņš to salīdzina ar sāls lietošanu pārtikā. Nelielā daudzumā tas ir organismam nepieciešams, mērenos daudzumos ievērojami uzlabo ēdiena kvalitāti un garšu, bet pārmērīga tā lietošana ir veselībai kaitīga vai pat nāvējoša.
Lasītājam kļūst skaidrs, ka neoliberālā politika ir izdevīga spēcīgām ekonomikām, tā neļauj starptautiskā tirgū parādīties jauniem konkurentiem. Tās uzspiešana attīstības valstīm notiek, izmantojot trīs starptautiskas organizācijas – Pasaules Banku, Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Tirdzniecības organizāciju, kuras autors pat nosaucis par Nešķīsto Trīsvienību. Tā tiek izmantota „trepju atgrūšanai”, tas ir, lai attīstības valstīm neļautu izmantot trepes (protekcionismu, subsīdijas, valdības iejaukšanos), pa kurām bagātās valstis pašas ir nokļuvušas virsotnē. Šīs negodīgās uzvedības dēļ Čangs bagātās valstis nosaucis par sliktajiem samariešiem (kuri nekautrējas iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina).
Tomēr jāuzsver, ka šī grāmata sniedz plašu ieskatu “reālās pasaules ekonomikā”, ne tikai neoliberālisma atbalstī­ju teorijas un politikas argumentācijas atspēkojumos. Tajā aplūkoti ar cilvēku un cilvēku sabiedrību, tautu, reliģisko kopienu utt. uzvedību un rīcību saistīti fenomeni, kas būtiski ietekmē ekonomikas attīstību, bet kurus ir praktiski neiespējami ņemt vērā kādā vienkāršotā cilvēku sabiedrības darbības modelī, piemēram, neoliberālisma teorijā. Grāmatā aplūkota kultūras (vērtību, institūciju) loma un kā tā apkārtējo apstākļu iespaidā mainās. Lasī­tājs te atradīs interesantu vēsturisku ekskursu uzskatu attīstībā, saskaņā ar kuriem valstu un tautu ekonomisko atpalicību vai panākumus nosaka kultūras atšķirības.
Autors parāda arī, kā “bagātās valstis laika gaitā pama­zām, lai arī bieži neapzināti, ir pārrakstījušas savu vēsturi, lai to padarītu saskanīgāku ar to, kā viņi sevi redz šodien”, lai tā labāk atbilstu brīvā tirgus ekonomikas ortodoksijai un lai tā, skolā mācīta, izskatītos gandrīz kā dabaszi­nātnes, piemēram, fizika vai ķīmija, kur pamatprincipus neapšauba.
Grāmatas epilogā autors formulējis vairākus principus, kas būtu jāievēro attīstības valstu valdībām, veidojot savu valstu ekonomikas attīstības politiku. Par Eiropas Savie­nību, kur arī valdošā ideoloģija ir neoliberāla ortodoksija, Čangs klusē, atstājot paralēļu vilkšanu lasītāja ziņā.
Autora piezīmes ar bagātīgām norādēm uz avotiem grāmatas beigās tika nolemts atstāt oriģinālvalodā, jo tās galvenokārt var interesēt tikai lasītājus ar padziļinātu interesi ekonomikas attīstības jautājumos un to tulkošana varētu vairāk traucēt nekā palīdzēt šo materiālu izman­tot.
Atgriežoties pie sākumā sacītā par Hadžūna Čanga grā­matas kvalitātēm, nāk prātā, ka Džons Meinards Keinss, aplūkojot nozīmīgu kāda ekonomista darbu, atzina, ka tas uzrakstīts zinātniskā valodā, “taču tas ir viscaur piesātināts ar lielāku kaismi, ar lielāku emocionālu nodošanos sociālajam taisnīgumam, nekā daži uzskata par zinātnie­kam piedienīgu”. Par šo grāmatu viņš varētu būt teicis kaut ko līdzīgu, un mūsu dienās, kad cilvēcīguma un taisnīguma “reitingiem” ir tendence kristies, tas ceļ šīs grāmatas vērtību.
Pēteris Treijs,
Dr. sc. comp

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Uzturā čia sēklas!

Sanskrita valoda