Senākās ēkas Latvijā
Senākās Latvijas teritorijas ēkas
Pirmās ziņas par būvēm Latvijas teritorijā sniedz atradumi no vēlā paleolīta apmetnes Salaspils Laukskolā pirms 10 500 gadiem.Apmetnē atsevišķās vietās atradumi konstatēti 20-40 cm dziļumā, nelielos laukumiņos 7 x 8 m, 5 x 7 m, 4 x 6 m, 3 x 7 m. Laukumiem bijusi iegarena, ieapaļa forma. Pētnieki šādus laukumus uzskata par senām mītņu – slieteņu vietām.
Līdzīgas mītnes atrastas Pogenvišas un Deimernas apmetnē Vācijā, Olbrahcices un Calovanes V apmetnē Polijā u.c.
Pēc minētiem atradumiem un analoģijām var rekonstruēt vēlā paleolīta ziemeļbriežu mednieku slieteni. Tā diametrs bija aptuveni 4 m, karkasu veidoja vairākas rokas resnuma bērza kārtis un centrālais, saturošais, 2,5 m augstais stabs. Visa šī konstrukcija bija pārklāta ar apmēram 25 ziemeļbriežu ādām, kuras liktas ar spalvu uz ārpusi. Slieteni papildus nostiprināja ar saitēm, kas sniedzas no konstrukcijas virsotnes līdz ap slieteni izvietotiem palieliem akmeņiem. Akmeņu riņķis ietvēra un nostiprināja telts malas, nereti arī centrālais stabs balstījās uz plakana akmens. Arheoloģiskajos izrakumos izsekots arī otrs vēlā paleolīta mājokļa veids- zemē līdz 1m iedziļinātas celtnes ar koridorveida ieeju un pavarda vietu telpas centrā. Mītnes kāršu karkasu segušas velēnas un sūnas. Šādu mājokļu pēdas konstatētas arī Ridno IVapmetnē Polijā u.c. (LSV 2001,31).
Nākamais posms kurā var spriest par celtņu konstrukciju Latvijā ir agrais neolīts (4500- 3300 .g.p.m.ē.). Sārnates apmetnē mītnes veido ar vertikāli zemē iedzītiem koka mietiem norobežoti laukumi, kam centrā īpatnējas būves pavardi. Sārnates purvā pavisam izpētītas 25 šī tipa mītnes, un fiksētas vēl 6 līdzīgas. Mītnes bijušas četrstūrainas vientelpu, dažas arī divtelpu (T mītne), to lielums no 16 – 35m² (LA 1974, 30).
Vidējā neolītā ( 2300- 1800 g.p.m.ē.) Latvijā dzīvojošie ķemmes – bedrīšu kultūraspārstāvji cēla stāvkoku konstrukcijas mājokļus ar taisnstūrveida plānojumu un no akmeņiem krautiem pavardiem (Kvāpāni II un Zvidze). Stāvkoku konstrukcijā celto ēku divslīpju jumtu balstīja liela diametra (0,40m) stabi. Sienas veidoja no mazāka diametra stabiem, pat mietiem, to starpas aizpinot. Celtņu platība bija dažāda, Kvapānu apmetnēs to lielums sasniedza 12-16 m², bet Zvidzes apmetnē, kur dzīvoja lielākas saimes, bija divtelpu celtnes ar krietni lielāku platību – līdz 40 m². Jumta atbalsta kores sijas izvietoja pa ēkas vidusasi. Sienas veidoja stāvkoku konstrukcijā. Stabus izvietoja ik pa 0,4-0,5 metriem. Pavardus un saimniecības bedres iekārtoja ēkas vidusdaļā. Savukārt Sārnatnes apmetnes iedzīvotāji cēla taisnstūra vai plānā apļveida ēkas, to platība 35-80 m² ( LSV 2001, 80).
Stāvkoku konstrukcijas - celtnes kuru konstrukcijas nesošie elementi ir vertikāli stabi, kārtis. Vairums gadījumu šie stabi ierakti pamatzemē, nereti tos nostiprinot ar akmeņiem pie pamatnes. Vertikālie stabi kalpo kā pamatkonstrukcija sienām un jumtam, sienas aizpildot ar pītiem zariem, vertikāliem vai horizontāliem kokiem (baļķēniem) kārtīm, vēlākā periodā sienas apmetot ar mālu.
Ap 1200 g.p.m.ē. agro metālu periodā Latvija parādās pirmās nocietinātas apmetnes (Brikuļu apmetne) Brikuļu kalns Lubānas ezera tuvumā. Nocietinātas apmetnes – pilskalni, agro metālu periodā ir valdošais dzīvesvietu tips. Dzīvesvietām, vadoties no drošības apsvērumiem, izraudzījās grūtāk pieejamus, atsevišķi stāvošus morēnu paugurus ar stāvām nogāzēm (Ikšķiles Vīnakalns, Rites Kņāvukalns u.c.), augstus morēnu grēdu galus (Klaņģukalns, Asote u.c.). Drošības pastiprināšanai cēla mākslīgus nocietinājumus, raka aizsarggrāvjus, uzbēra aizsargvaļņus un būvēja dažādas koka konstrukcijas (LSV 2001, 134).
Senāko pilskalnu platība bija neliela no 1550 m² (Ikšķiles Vīnakalns) - 4200 m² (Kokneses Vīnakalns). Nocietināto apmetņu apbūvi no ārpuses aizsargāja stabos balstītas aizsargsienas, kam no iekšpuses piekļāvās dzīvojamās ēkas, bet vidū atradās neapbūvēts laukums – pagalms. Katrā no apmetnēm izvietojušās no 8 – 12 dzīvojamās un saimniecības ēkas. Aizsargsienu uzbūve ir bijusi dažāda, taču izplatītākais veids bijis starp vertikāliem stabiem (horizontāli) balstīta guļkoku siena (Daugmales pilskalns).Aizsargsienas tika veidotas arī pinuma tehnikā - pītie žogi, kuros vertikāli iedzīto stabu un mietu starpas aizpildītas ar kārtīm un zariem (Asotes pilskalns). Bronzas laikmeta beigās tika celtas stāvkoku sienas - palisādes. Šajā periodā attīstoties aizsargbūvju izbūvei tika rakti aizsarggrāvji gar apmetņu perimetru un pilskalnu nogāzēs. Savukārt pilskalniem tika veidoti zemju vaļņi (Brikuļu, Mūkukalna, Vīnakalna apmetne). Brikuļu apmetnē vienā no pilskalna malām atklāta stāvkoku tehnikā celta torņveida būve (Apals 1996, 33).
Palisāde - vertikāli ieraktu un nostiprinātu baļķu žogs kura apakšējā daļa ierakta pamatzemē, valnī, jeb pilskalna plakuma ārmalā. Baļķu augšdaļa ir notēsta, spica kas apgrūtina ienaidnieka pārkļūšanu pāri žogam.
Aizsargsiena – tās funkcija ir pasargāt apmetnes, pilsētas vai pilskalna iedzīvotājus no ienaidnieka uzbrukuma. Tā veidota no vertikāliem baļķiem – palisādes, vai guļkoku sienas, kura nostiprināta starp zemē ieraktiem vertikāliem baļķiem, jeb pakšos (krusta paksī) savienotiem baļķiem, kamerām. Aizsargsienas augstums var sasniegt 4,5 m, torņveida izbūves pat 11 m.
1. g.t. p.m.ē. beigās nocietināto apmetņu ārmalas sāka nocietināt ar akmeņu krāvumiem un smilšu un māla uzpildījumiem. Virs šiem uzpildījumiem uzbēra zemju vaļņus, kurus pret noslīdēšanu nostiprināja ar vidū iebūvētām akmeņu krāvumu un apdedzinātu koku kamerām. Gar vaļņu malām cēla aizsargsienas, bet uz to virsām veidoja kaujas ejas. Pilskalnus apbūvēja gar pilskalna plakuma malu izbūvējot aizsargsienas. Aizsargsienām pieslējās dzīvojamās un saimniecības ēkas. Pilskalna centrālā daļa palika neapbūvēta. Uzejas sāni pilskalnā nostiprināta ar vertikāliem stabiem. Dzīvojamās ēkas bija celtas stabu konstrukcijā, atsevišķi stāvošas vientelpas virszemes ēkas. Galvenās nesošās konstrukcijas atradās ēku stūros, zemē ierakti 15-20 cm resni mieti, nostiprināti ar akmeņiem. Dzīvojamām ēkām bija četrstūra, noapaļota četrstūra vai ovāla forma, to izmēri no 2,5 x 3,8 līdz 2,4 x 5-6m. Apdzīvojamās platības izmēri no 10 - 25 m². Dzīvojamo māju grīdu vietā bija zemju, retums māla klons (Asote, Ķivutkalns). Par ēku jumtiem ziņu nav.
Bronzas laikmeta beigās līdzās ēku būvē valdošajām stabu konstrukcijām radās jauni konstruktīvi risinājumi. Ķivutkalnā fiksēti 2,4 x 4 m lielas guļbūves ēkas apakšējie vainagi, kas pašreiz ir Latvijā senākie zināmie guļbūves konstruktīvie elementi. Pinuma tehnikā veidoto dzīvojamo ēku sienas tika aizpildītas ar mālu siltumnoturības palielināšanai. Ēkas apsildītas ar pavardu.
No iepriekšējā perioda celtniecības tradīcijas nemainījās līdz pat agrajam dzelzs laikmetam (0.-400.g.). Šajā periodā dažus bronzas un senākā dzelzs laikmeta pilskalnus- Koknesi, Mūkukalnu, Daugmali un Matkuli turpināja apdzīvot. Šīs nocietinātās apmetnes paplašināja ar zemju un akmeņu uzpildījumiem gar malām, un nocietināja 3 – 5 m platiem, 1 – 1,5m augstiem zemju vai akmeņu vaļņiem, uz kuru ārmalām atradās grāvjos ieraktas stāvkoku palisādes, vai stabos balstītas guļkoku aizsargsienas. Pilskalna centrālā daļa joprojām palika neapbūvēta, dzīvojamās un saimniecības ēkas izvietojas gar pilskalna malām līdzās aizsargsienām. Tomēr jaatzīst ka agrajā dzelzs laikmetā par valdošo dzīvesvietu kļuva nocietinātas lauku apmetnes, kur dzīvojamās un saimniecības ēkas aizsargāja stāvkoku palisādes, guļkoku jeb pīti žogi (Sēlpils Spietiņi, Kerkūzi). Kerkūzu apmetnē apbūvi aizsargāja stavkoku žogs no 5 – 10 cm resniem kokiem, kas iedzīti vai ierakti zemē ar 5 – 10 cm lielām atstarpēm. Dzīvojamās ēkas bijušas 3 x 5 – 5 x5 m lielas virszemes guļbūves, jo stabu bedres to vietās nav atrastas. Grīdas sedza smilšu klons. Ēkām vienā galā uz akmeņu klajuma atradās pavardi. Saimniecības ēkas bijušas plānā iegarenas, līdz 3 x 4,5m lielas celtnes ar noapaļotiem padziļinājumiem galos, kas iedziļinās pamatzemē 0,2 – 0,5m.
Par guļbūvju attīstības sākuma stadiju uzskata žogveidā celtās būdas un nojumes, kas pazīstamas visām tautām ziemeļaustrumu Eiropas skujkoku mežu izplatības areālā. Nākamais solis guļbūves attīstībā bija virszemes ēkas, kuru sienas stūros savienotas krusta paksī. Guļbūvju pastāvēšanas sākumposmā, domājams, abi stūra savienojuma veidi pastāvējuši vienlaicīgi (Apals 1996, 48)..
Vidējā dzelzs laikmetā (400.- 800.g.), saukts arī par tautas staigāšanas laikmetu Latvijas teritorijā zināmas vairāk kā 60 dzīvesvietas un 220 kapulauki. Šajā posmā valdošā dzīves veida forma bija lauku apmetnes (Spietiņi, Kukuru, Upjāņi, Vedmeru u.c.). Visā Latvijas teritorijā notiek pastiprināta nocietinājumu – piļu būve. Piļu celšanai tagad mazāk izmantoja atsevišķi stāvošus dabiskus kalnus, vairāk izvēlējās ar divām gravām norobežotus augstienes stūrus (Tērvete, Altene, Lokstene), morēnu kaupres ar abpus stāvām nogāzēm (Ķentes pilskalns), kā arī salas un sēkļus pilskalnos. Vidējā dzelzs laikmetā jau zināmajiem apmetņu veidiem pievienojās nocietinātās dzīvesvietas ezeros – ezerpils (Āraiši, Ižezera, Liezeres,Brici, Dūķi, Ušuru u.c.), kā arī atsevišķas mazas lauku apmetnes.
Ezerpils – ezera tilpnē uz saliņas vai mākslīgi izveidotas saliņas celta nocietināta apmetne. Ezerpils pamatni veido horizontāli likti baļķi uz saliņas pamatzemes, jeb vertikāli iesistiem koka pāļiem ezera gultnē. Uz koka pamatnes izvietotas dzīvojamās ēkas kuras celtas guļbūves tehnikā izmantojot krusta pakšus un jūgstūra savienojumu.
Ezerpils dzīvojamās ēkas sākotnēji bijušas no 2,7 x 3,5 līdz 4,5 x 5,5m lielas bezbēniņu celtnes. To lēzenie, ar egļu mizām vai bērza tāšu loksnēm iesegtie apaļkoku jumti bija vienlaikus griesti Tāšu un mizu piespiešanai uz jumta izgatavoja īpašus slogus, kam izmantoja arī akmeņus. Ēku sienas stūros bija saistītas jūgstūra savienojumā. Dažām celtnēm sienas bija savienotas krusta pakšos, citām savienotas abos veidos. Jūgstūra savienojumā bija celtas arī Ušuru ezerpils dzīvojamās ēkas. Apkurei izmantotas māla un akmens krāsns ēkas vidū. Ēkas grīdu vietā bija zemju vai māla klons. Dzīvojamo ēku platība bija no 10 - 30 m².
Jūgstūra savienojums - ēkas sānsienas pievieno galasienām ar stūros novietotu vertikālu saturkāršu un horizontālu savilču palīdzību.
Balstoties uz Ķentes pilskalna un apmetnes izpēti, var secināt ka no 5.- 9.gadsimtam izmantotas divu tipu celtnes - zemē iedziļinātas un virszemes celtnes. Iedziļināto celtņu forma bija gan ovāla, gan četrstūra ar noapaļotiem stūriem. Ovālo celtņu izmēri 3,7 x 7,7 m, līdz 4 x 8m, jaunāko četrstūrveida celtņu izmēri bija mazāki no 3 x 3,3 līdz 4,1 x 4,4m. Ķentes apdzīvotības pēdējā posmā (9.gs.) izpētītās 32 ēkas tika celtas guļbūves tehnikā. ( Apals 1996, 57).
Ķentes pilskalna un apmetnes izpēte uzskatāmi parāda ka vidējā dzelzs laikmetā notika pāreja no iepriekšējā periodā izplatītajām iedziļinātajām dzīvojamajām ēkām ar neregulāru, ieapaļu vai ovālu plāna formu uz stabilām četrstūra vai kvadrātveida guļbūvēm. Iespējams iedziļinātās ēkas tika pārsegtas ar slīpkoku jumtu, kuri klāti ar velēnām, koku mizām, augu stiebru kūļiem. Par virszemes ēku jumtu konstrukciju norādes maz, iespējams viens no variantiem ir līmeniski, vai slīpi guldīti apaļkoku jumti, kas balstās uz ēku zelmeņiem vai zelmeņu savilcēm. Otrs variants varētu būt līmenisks apaļkoku jeb grodu jumts, kas ēkas garen, vai šķērsvirzienā guldīts tiešu uz ēkas stāva augšējiem vainagiem un vienlaicīgi ir arī griesti. Baļķus pēc uzlikšanas pārklāja ar bērzu tāšu slāni hidroizolācijai un iesedza ar māla kārtu vai velēnām. Pilskalnu nocietinājumu tehnikas vēsturē ievērojams sasniegums ir vaļņu nostiprināšanai speciāli izbūvētas divrindu koka kameras (Ķente, Tērvete, Asote, Oliņkalns).
Aizsargceltņu koka kameras - divu paralēlu guļbaļķu aizsargsienu konstrukcija kas ar šķērssienām savienota krusta pakšos, kas nereti izbūvētas vairākos stāvos, līmeņos. Aizsargsienas kameras var būt aizpildītas ar mītņu zemi, mālu, akmeņiem. Nereti aizsargsienu pirmā stāva kameras tika apdzīvotas vai izmantotas kā saimniecības telpas. Aizsargsienu augšstāvi kalpo kā kaujas ejas pils aizstāvjiem. Kameru garums ir no 2-7m, kameru platums 1,5 – 4m, aizsargsienas augstums no 3- 5m.
Vēlajā dzelzs laikmetā (800.- 1200. g.p.m.ē.) Latvijas teritorija pastāvēja dažādu apmetņu veidi, viensētas, ciemi, senpilsētas, ezerpilis, un pilis. Šim periodam raksturīgi lieli nocietināšanas darbi pilskalnos un priekšpilīs, kas sevī iekļāva lielus zemes darbus, grāvju rakšana, zemes vaļņu uzbērumu veidošana, iespējams arī zemes darbi pilskalnu pakājes appludināšanai, ūdens tilpņu izbūvēšanai. Tika veikti arī sarežģīti konstruktīvi risinājumi pilskalnu paplašināšanā un aizsardzības konstrukciju izbūvē. Šajā periodā dominē pakšos cirstas koka guļbūves. Ieviešas jauni paņēmieni apkures sistēmās (mūra krāsns - Tērvete, Mežotne) un jumtu pārsegumos (māla kārniņi),, kā arī stiprinājuma konstrukcijās dzelzs (naglas, cemmes, skavas, eņģes, kniedes). Dzīvojamo ēku celtniecībā parādās jaunas tendences, tiek celtas vairāku telpu ēkas Ēkām tiek izbūvēti pamati no laukakmeņiem, jeb māla kleķa. Pilskalnos tiek ierīkotas notekas zem aizsargbūvēm lietus ūdeņu novadīšanai. Tiek ieviesti arī jauni paņēmieni ēku un piļu celtniecībā, parādās pirmās mūra celtnes un pilis.
Vēlajā dzelzs laikmetā noformējās viduslaikiem raksturīgais mājokļu tips ar ēkas vidū novietotu dzīvojamo telpu, kurai vienā galā pievienots slēgts priekšnams, bet otrā galā, ka arī sānos – daļēji vai pilnīgi slēgtas saimnieciskās nozīmes palīgtelpas. Tāda veida mājokļi raksturīgi arī citām baltu tautām. Apbūves ziņā pilskalni no citām dzīvesvietām īpaši neatšķiras. Tā piemēram Daugmales pilskalns bija apbūvēts ar 20 - 40 m² lielām ēkām. Vienai šādai ēkai bijis arī pagrabs, kurā glabājušās zivis un cūkgaļa. Pagrabi atrasti arī citu pilskalnu dzīvojamas ēkās (Tērvete, Aizkraukle, Talsi).
Lieli nocietināšanas darbi norisinājās pilskalnos (Tērvete, Mežotne, Talsi, Daugmale, Aizkraukle u.c.). Tērvetes pilskalnā ap 1000.gadu ziemeļu nogāzē veidota otra aizsardzības līnija, 8 m plata mākslīgi uzbērta terase, kas atradusies 1 – 2 m zemāk par pilskalna plakumu. Terases pamats veidots no 7 baļķu klāstiem kurš pildīts ar mālu un mītņu zemi, atsevišķus posmus nostiprinot ar akmeņiem. Arī Stupeļu pilskalnā ir bijusi nocietināta terase uz kuras atradušās dzīvojamās ēkas. Tērvetes pilskalna Ziemeļu nogāzē fiksēti torņveida pamati kuri būvēti ar māla javu kas saturēja plienakmeņu un kaļķakmeņu mūri. Iespējams kā torņveida celtnes bijušas arī izvirzījumi uz terases, kuru jumtu konstrukcijas balstījuši vertikāli stabi. Pilskalna plakumu aizsargājusi skujkoku guļbaļķu siena, kuru balstījuši divi paralēli ierakti stabi, attālums starp stabu pāriem bijis 1-1,5 m. Otra aizsargļīnija atradusies pilskalna ārmalā un sastāvējusi no divām paralēlām guļbaļķu pakšos savienotām sienām ar šķērssienām un torņveida izbūvēm. Aizsargceltnēm konstatēts māla apmetums. Aizsargceltņu kameru garums sasniedz līdz 7 m, to platums no 2-4 m. 12.-13.gs. celtniecības laikā plaši lietotas dzelzs naglas, īpaši 13. gadsimtā. Pie pilskalna vaļņa ziemeļu nogāzē fiksēti ar mālu ieklāti pamati, to izmēri 5 x 6m, kas iespējams ir kalpojuši kā lielā vārtu torņa pamati. Iespējams pēdējā celtniecības posmā pils jumta konstrukcijas klātas ar māla kārniņiem.
Tērvetes pilskalna divām dzīvojamām ēkām fiksēts māla klons un ar mālu apmestas sienas. Celtņu būvniecībā izmantoti vairāki celtniecības paņēmieni- guļbūves, pildrežģu būves, stāvbūves. Celtņu pamati veidoti, vai nu sakraujot akmeņu stabiņus ar atstatumu 1,25m attālumā, seklā grāvītī saliekot akmeņus, vai arī celtnes apakšējo vainagu liekot tieši uz zemes. No saimniecības ēkām Tērvetes pilskalnā konstatēta klētis, graudu maltuves, slieteņi (vārāmie namiņi), kā arī amatnieku darbnīcas. Ēkas apkurinātas ar akmens vai māla kleķa krāsnīm. 13.gs. otra pusē Tērvetes pilskalnā konstatēta mālā mūrēta akmens un ķieģeļu krāsns.
Pildrežģu būves - ēkas kuru nesošās konstrukcijas veidotas no koka statņiem, to sienas un starpsienas aizpinot ar klūgām, sienas tiek apmestas ar māla kleķa javu, jeb sienas un starpsienas tiek aizmūrētas ar mala ķieģeļiem vai laukakmeņiem.
Stāvbūves - ēkas kuru nesošās konstrukcijas izbūvētas no vertikāliem statņiem, stabiem, kartīm, bet to sienas izbūvētas no vertikālam kārtīm, plēstām lubām vai dēļiem. Nereti šīs sienas tiek apmestas ( noklātas) ar mālu.
Viduslaiku (13.-17. gs.) sākumā līdz ar vācu ekspansiju baltu apdzīvotajās teritorijās 12. gs. beigās un 13. gs. pirmajos gadu desmitos, kā atbalsta punkti tika celtas mūra pils gar Daugavas un Gaujas ūdens ceļiem (Rīga, Salaspils, Īkšķile, Lielvarde, Aizkraukle, Koknese). Kopumā līdz 13.gs. beigām Latvijas teritorijā kopā uzceltas ap 30 mūra pils.
Vācu celtajās pilīs nocietinājumi celti no akmeņiem un kaļķa javas (Mārtiņsala, Vecdole, Lokstene, Altene). Mārtiņsalas pilj bija trīs mūra nocietinājumu sienas un koka aizsargbūves gar Daugavas krastu. Aizsargmūra iekšpusē atradušās tikai koka celtnes, kuru izveide saistīta ar stabu konstrukcijām. Stabu konstrukcijas balstījušas mūriem pieguļošas nojumes. Koka virsbūves pacēlušās arī virs mūriem. Dzīvojamās celtnes atradušās 6-8m no mūra sienām un bijušas iedziļinātas pamatzemē. Tās bijušas 3 x 4 līdz 4 x 6 m lielas, apsildāmas ar pavardiem. Otrajā apdzīvotības periodā 13.-14.gs. mijā pils apbūvē vērojamas būtiskas izmaiņas. Izzūd iedziļinātas celtnes, to vietā tiek celtas virszemes daudztelpu koka celtnes, kas veidotas uz blīvi nokrautiem akmeņu pamatiem un apsildītas ar krāsnīm. Vecdoles pilī mūra sienas bijušas no 1,2 – 1,3m biezas, mūrētas no dolomīta plāksnēm, ierobežojušas 39,5 x 27,7 m lielu taisnstūra laukumu, ko ziemeļrietumu pusē vēl papildus aizsargājis 7 x 6m četrstūrains tornis ar šaujamlūkām. Jumta segumam izmantoti māla kārniņi. (LA 1974, 288). Kā celtniecības materiāls ieviešas māla ķieģelis (Turaida, Rīga).
Pēc 1293.gada lielā ugunsgrēka Rīgā tiek celtas pirmās mūra dzīvojamās ēkas, kā arī Rāts laukumā fiksēts bruģēts tirgus laukums. Rīgas upes rajonā atklāti labās krastmalas pāļu nostiprinājumi. Vairākās vietās atklātas ūdens un kanalizācijas koka caurules.
12.gs. beigās Latvijas teritorijā kristiešu iekarotāji uzceļ pirmās baznīcas (Ikšķile, Mārtiņsala,). Mārtiņsalas baznīca sākotnēji bijusi koka, kas nodedzināta 1202 vai 1203.gadā. No apskaldītiem plienakmeņiem atjaunota 13.gs. pirmajā pusē. (LA 1974, 295).
Nākamais posms kurā var spriest par celtņu konstrukciju Latvijā ir agrais neolīts (4500- 3300 .g.p.m.ē.). Sārnates apmetnē mītnes veido ar vertikāli zemē iedzītiem koka mietiem norobežoti laukumi, kam centrā īpatnējas būves pavardi. Sārnates purvā pavisam izpētītas 25 šī tipa mītnes, un fiksētas vēl 6 līdzīgas. Mītnes bijušas četrstūrainas vientelpu, dažas arī divtelpu (T mītne), to lielums no 16 – 35m² (LA 1974, 30).
Vidējā neolītā ( 2300- 1800 g.p.m.ē.) Latvijā dzīvojošie ķemmes – bedrīšu kultūraspārstāvji cēla stāvkoku konstrukcijas mājokļus ar taisnstūrveida plānojumu un no akmeņiem krautiem pavardiem (Kvāpāni II un Zvidze). Stāvkoku konstrukcijā celto ēku divslīpju jumtu balstīja liela diametra (0,40m) stabi. Sienas veidoja no mazāka diametra stabiem, pat mietiem, to starpas aizpinot. Celtņu platība bija dažāda, Kvapānu apmetnēs to lielums sasniedza 12-16 m², bet Zvidzes apmetnē, kur dzīvoja lielākas saimes, bija divtelpu celtnes ar krietni lielāku platību – līdz 40 m². Jumta atbalsta kores sijas izvietoja pa ēkas vidusasi. Sienas veidoja stāvkoku konstrukcijā. Stabus izvietoja ik pa 0,4-0,5 metriem. Pavardus un saimniecības bedres iekārtoja ēkas vidusdaļā. Savukārt Sārnatnes apmetnes iedzīvotāji cēla taisnstūra vai plānā apļveida ēkas, to platība 35-80 m² ( LSV 2001, 80).
Stāvkoku konstrukcijas - celtnes kuru konstrukcijas nesošie elementi ir vertikāli stabi, kārtis. Vairums gadījumu šie stabi ierakti pamatzemē, nereti tos nostiprinot ar akmeņiem pie pamatnes. Vertikālie stabi kalpo kā pamatkonstrukcija sienām un jumtam, sienas aizpildot ar pītiem zariem, vertikāliem vai horizontāliem kokiem (baļķēniem) kārtīm, vēlākā periodā sienas apmetot ar mālu.
Ap 1200 g.p.m.ē. agro metālu periodā Latvija parādās pirmās nocietinātas apmetnes (Brikuļu apmetne) Brikuļu kalns Lubānas ezera tuvumā. Nocietinātas apmetnes – pilskalni, agro metālu periodā ir valdošais dzīvesvietu tips. Dzīvesvietām, vadoties no drošības apsvērumiem, izraudzījās grūtāk pieejamus, atsevišķi stāvošus morēnu paugurus ar stāvām nogāzēm (Ikšķiles Vīnakalns, Rites Kņāvukalns u.c.), augstus morēnu grēdu galus (Klaņģukalns, Asote u.c.). Drošības pastiprināšanai cēla mākslīgus nocietinājumus, raka aizsarggrāvjus, uzbēra aizsargvaļņus un būvēja dažādas koka konstrukcijas (LSV 2001, 134).
Senāko pilskalnu platība bija neliela no 1550 m² (Ikšķiles Vīnakalns) - 4200 m² (Kokneses Vīnakalns). Nocietināto apmetņu apbūvi no ārpuses aizsargāja stabos balstītas aizsargsienas, kam no iekšpuses piekļāvās dzīvojamās ēkas, bet vidū atradās neapbūvēts laukums – pagalms. Katrā no apmetnēm izvietojušās no 8 – 12 dzīvojamās un saimniecības ēkas. Aizsargsienu uzbūve ir bijusi dažāda, taču izplatītākais veids bijis starp vertikāliem stabiem (horizontāli) balstīta guļkoku siena (Daugmales pilskalns).Aizsargsienas tika veidotas arī pinuma tehnikā - pītie žogi, kuros vertikāli iedzīto stabu un mietu starpas aizpildītas ar kārtīm un zariem (Asotes pilskalns). Bronzas laikmeta beigās tika celtas stāvkoku sienas - palisādes. Šajā periodā attīstoties aizsargbūvju izbūvei tika rakti aizsarggrāvji gar apmetņu perimetru un pilskalnu nogāzēs. Savukārt pilskalniem tika veidoti zemju vaļņi (Brikuļu, Mūkukalna, Vīnakalna apmetne). Brikuļu apmetnē vienā no pilskalna malām atklāta stāvkoku tehnikā celta torņveida būve (Apals 1996, 33).
Palisāde - vertikāli ieraktu un nostiprinātu baļķu žogs kura apakšējā daļa ierakta pamatzemē, valnī, jeb pilskalna plakuma ārmalā. Baļķu augšdaļa ir notēsta, spica kas apgrūtina ienaidnieka pārkļūšanu pāri žogam.
Aizsargsiena – tās funkcija ir pasargāt apmetnes, pilsētas vai pilskalna iedzīvotājus no ienaidnieka uzbrukuma. Tā veidota no vertikāliem baļķiem – palisādes, vai guļkoku sienas, kura nostiprināta starp zemē ieraktiem vertikāliem baļķiem, jeb pakšos (krusta paksī) savienotiem baļķiem, kamerām. Aizsargsienas augstums var sasniegt 4,5 m, torņveida izbūves pat 11 m.
1. g.t. p.m.ē. beigās nocietināto apmetņu ārmalas sāka nocietināt ar akmeņu krāvumiem un smilšu un māla uzpildījumiem. Virs šiem uzpildījumiem uzbēra zemju vaļņus, kurus pret noslīdēšanu nostiprināja ar vidū iebūvētām akmeņu krāvumu un apdedzinātu koku kamerām. Gar vaļņu malām cēla aizsargsienas, bet uz to virsām veidoja kaujas ejas. Pilskalnus apbūvēja gar pilskalna plakuma malu izbūvējot aizsargsienas. Aizsargsienām pieslējās dzīvojamās un saimniecības ēkas. Pilskalna centrālā daļa palika neapbūvēta. Uzejas sāni pilskalnā nostiprināta ar vertikāliem stabiem. Dzīvojamās ēkas bija celtas stabu konstrukcijā, atsevišķi stāvošas vientelpas virszemes ēkas. Galvenās nesošās konstrukcijas atradās ēku stūros, zemē ierakti 15-20 cm resni mieti, nostiprināti ar akmeņiem. Dzīvojamām ēkām bija četrstūra, noapaļota četrstūra vai ovāla forma, to izmēri no 2,5 x 3,8 līdz 2,4 x 5-6m. Apdzīvojamās platības izmēri no 10 - 25 m². Dzīvojamo māju grīdu vietā bija zemju, retums māla klons (Asote, Ķivutkalns). Par ēku jumtiem ziņu nav.
Bronzas laikmeta beigās līdzās ēku būvē valdošajām stabu konstrukcijām radās jauni konstruktīvi risinājumi. Ķivutkalnā fiksēti 2,4 x 4 m lielas guļbūves ēkas apakšējie vainagi, kas pašreiz ir Latvijā senākie zināmie guļbūves konstruktīvie elementi. Pinuma tehnikā veidoto dzīvojamo ēku sienas tika aizpildītas ar mālu siltumnoturības palielināšanai. Ēkas apsildītas ar pavardu.
No iepriekšējā perioda celtniecības tradīcijas nemainījās līdz pat agrajam dzelzs laikmetam (0.-400.g.). Šajā periodā dažus bronzas un senākā dzelzs laikmeta pilskalnus- Koknesi, Mūkukalnu, Daugmali un Matkuli turpināja apdzīvot. Šīs nocietinātās apmetnes paplašināja ar zemju un akmeņu uzpildījumiem gar malām, un nocietināja 3 – 5 m platiem, 1 – 1,5m augstiem zemju vai akmeņu vaļņiem, uz kuru ārmalām atradās grāvjos ieraktas stāvkoku palisādes, vai stabos balstītas guļkoku aizsargsienas. Pilskalna centrālā daļa joprojām palika neapbūvēta, dzīvojamās un saimniecības ēkas izvietojas gar pilskalna malām līdzās aizsargsienām. Tomēr jaatzīst ka agrajā dzelzs laikmetā par valdošo dzīvesvietu kļuva nocietinātas lauku apmetnes, kur dzīvojamās un saimniecības ēkas aizsargāja stāvkoku palisādes, guļkoku jeb pīti žogi (Sēlpils Spietiņi, Kerkūzi). Kerkūzu apmetnē apbūvi aizsargāja stavkoku žogs no 5 – 10 cm resniem kokiem, kas iedzīti vai ierakti zemē ar 5 – 10 cm lielām atstarpēm. Dzīvojamās ēkas bijušas 3 x 5 – 5 x5 m lielas virszemes guļbūves, jo stabu bedres to vietās nav atrastas. Grīdas sedza smilšu klons. Ēkām vienā galā uz akmeņu klajuma atradās pavardi. Saimniecības ēkas bijušas plānā iegarenas, līdz 3 x 4,5m lielas celtnes ar noapaļotiem padziļinājumiem galos, kas iedziļinās pamatzemē 0,2 – 0,5m.
Par guļbūvju attīstības sākuma stadiju uzskata žogveidā celtās būdas un nojumes, kas pazīstamas visām tautām ziemeļaustrumu Eiropas skujkoku mežu izplatības areālā. Nākamais solis guļbūves attīstībā bija virszemes ēkas, kuru sienas stūros savienotas krusta paksī. Guļbūvju pastāvēšanas sākumposmā, domājams, abi stūra savienojuma veidi pastāvējuši vienlaicīgi (Apals 1996, 48)..
Vidējā dzelzs laikmetā (400.- 800.g.), saukts arī par tautas staigāšanas laikmetu Latvijas teritorijā zināmas vairāk kā 60 dzīvesvietas un 220 kapulauki. Šajā posmā valdošā dzīves veida forma bija lauku apmetnes (Spietiņi, Kukuru, Upjāņi, Vedmeru u.c.). Visā Latvijas teritorijā notiek pastiprināta nocietinājumu – piļu būve. Piļu celšanai tagad mazāk izmantoja atsevišķi stāvošus dabiskus kalnus, vairāk izvēlējās ar divām gravām norobežotus augstienes stūrus (Tērvete, Altene, Lokstene), morēnu kaupres ar abpus stāvām nogāzēm (Ķentes pilskalns), kā arī salas un sēkļus pilskalnos. Vidējā dzelzs laikmetā jau zināmajiem apmetņu veidiem pievienojās nocietinātās dzīvesvietas ezeros – ezerpils (Āraiši, Ižezera, Liezeres,Brici, Dūķi, Ušuru u.c.), kā arī atsevišķas mazas lauku apmetnes.
Ezerpils – ezera tilpnē uz saliņas vai mākslīgi izveidotas saliņas celta nocietināta apmetne. Ezerpils pamatni veido horizontāli likti baļķi uz saliņas pamatzemes, jeb vertikāli iesistiem koka pāļiem ezera gultnē. Uz koka pamatnes izvietotas dzīvojamās ēkas kuras celtas guļbūves tehnikā izmantojot krusta pakšus un jūgstūra savienojumu.
Ezerpils dzīvojamās ēkas sākotnēji bijušas no 2,7 x 3,5 līdz 4,5 x 5,5m lielas bezbēniņu celtnes. To lēzenie, ar egļu mizām vai bērza tāšu loksnēm iesegtie apaļkoku jumti bija vienlaikus griesti Tāšu un mizu piespiešanai uz jumta izgatavoja īpašus slogus, kam izmantoja arī akmeņus. Ēku sienas stūros bija saistītas jūgstūra savienojumā. Dažām celtnēm sienas bija savienotas krusta pakšos, citām savienotas abos veidos. Jūgstūra savienojumā bija celtas arī Ušuru ezerpils dzīvojamās ēkas. Apkurei izmantotas māla un akmens krāsns ēkas vidū. Ēkas grīdu vietā bija zemju vai māla klons. Dzīvojamo ēku platība bija no 10 - 30 m².
Jūgstūra savienojums - ēkas sānsienas pievieno galasienām ar stūros novietotu vertikālu saturkāršu un horizontālu savilču palīdzību.
Balstoties uz Ķentes pilskalna un apmetnes izpēti, var secināt ka no 5.- 9.gadsimtam izmantotas divu tipu celtnes - zemē iedziļinātas un virszemes celtnes. Iedziļināto celtņu forma bija gan ovāla, gan četrstūra ar noapaļotiem stūriem. Ovālo celtņu izmēri 3,7 x 7,7 m, līdz 4 x 8m, jaunāko četrstūrveida celtņu izmēri bija mazāki no 3 x 3,3 līdz 4,1 x 4,4m. Ķentes apdzīvotības pēdējā posmā (9.gs.) izpētītās 32 ēkas tika celtas guļbūves tehnikā. ( Apals 1996, 57).
Ķentes pilskalna un apmetnes izpēte uzskatāmi parāda ka vidējā dzelzs laikmetā notika pāreja no iepriekšējā periodā izplatītajām iedziļinātajām dzīvojamajām ēkām ar neregulāru, ieapaļu vai ovālu plāna formu uz stabilām četrstūra vai kvadrātveida guļbūvēm. Iespējams iedziļinātās ēkas tika pārsegtas ar slīpkoku jumtu, kuri klāti ar velēnām, koku mizām, augu stiebru kūļiem. Par virszemes ēku jumtu konstrukciju norādes maz, iespējams viens no variantiem ir līmeniski, vai slīpi guldīti apaļkoku jumti, kas balstās uz ēku zelmeņiem vai zelmeņu savilcēm. Otrs variants varētu būt līmenisks apaļkoku jeb grodu jumts, kas ēkas garen, vai šķērsvirzienā guldīts tiešu uz ēkas stāva augšējiem vainagiem un vienlaicīgi ir arī griesti. Baļķus pēc uzlikšanas pārklāja ar bērzu tāšu slāni hidroizolācijai un iesedza ar māla kārtu vai velēnām. Pilskalnu nocietinājumu tehnikas vēsturē ievērojams sasniegums ir vaļņu nostiprināšanai speciāli izbūvētas divrindu koka kameras (Ķente, Tērvete, Asote, Oliņkalns).
Aizsargceltņu koka kameras - divu paralēlu guļbaļķu aizsargsienu konstrukcija kas ar šķērssienām savienota krusta pakšos, kas nereti izbūvētas vairākos stāvos, līmeņos. Aizsargsienas kameras var būt aizpildītas ar mītņu zemi, mālu, akmeņiem. Nereti aizsargsienu pirmā stāva kameras tika apdzīvotas vai izmantotas kā saimniecības telpas. Aizsargsienu augšstāvi kalpo kā kaujas ejas pils aizstāvjiem. Kameru garums ir no 2-7m, kameru platums 1,5 – 4m, aizsargsienas augstums no 3- 5m.
Vēlajā dzelzs laikmetā (800.- 1200. g.p.m.ē.) Latvijas teritorija pastāvēja dažādu apmetņu veidi, viensētas, ciemi, senpilsētas, ezerpilis, un pilis. Šim periodam raksturīgi lieli nocietināšanas darbi pilskalnos un priekšpilīs, kas sevī iekļāva lielus zemes darbus, grāvju rakšana, zemes vaļņu uzbērumu veidošana, iespējams arī zemes darbi pilskalnu pakājes appludināšanai, ūdens tilpņu izbūvēšanai. Tika veikti arī sarežģīti konstruktīvi risinājumi pilskalnu paplašināšanā un aizsardzības konstrukciju izbūvē. Šajā periodā dominē pakšos cirstas koka guļbūves. Ieviešas jauni paņēmieni apkures sistēmās (mūra krāsns - Tērvete, Mežotne) un jumtu pārsegumos (māla kārniņi),, kā arī stiprinājuma konstrukcijās dzelzs (naglas, cemmes, skavas, eņģes, kniedes). Dzīvojamo ēku celtniecībā parādās jaunas tendences, tiek celtas vairāku telpu ēkas Ēkām tiek izbūvēti pamati no laukakmeņiem, jeb māla kleķa. Pilskalnos tiek ierīkotas notekas zem aizsargbūvēm lietus ūdeņu novadīšanai. Tiek ieviesti arī jauni paņēmieni ēku un piļu celtniecībā, parādās pirmās mūra celtnes un pilis.
Vēlajā dzelzs laikmetā noformējās viduslaikiem raksturīgais mājokļu tips ar ēkas vidū novietotu dzīvojamo telpu, kurai vienā galā pievienots slēgts priekšnams, bet otrā galā, ka arī sānos – daļēji vai pilnīgi slēgtas saimnieciskās nozīmes palīgtelpas. Tāda veida mājokļi raksturīgi arī citām baltu tautām. Apbūves ziņā pilskalni no citām dzīvesvietām īpaši neatšķiras. Tā piemēram Daugmales pilskalns bija apbūvēts ar 20 - 40 m² lielām ēkām. Vienai šādai ēkai bijis arī pagrabs, kurā glabājušās zivis un cūkgaļa. Pagrabi atrasti arī citu pilskalnu dzīvojamas ēkās (Tērvete, Aizkraukle, Talsi).
Lieli nocietināšanas darbi norisinājās pilskalnos (Tērvete, Mežotne, Talsi, Daugmale, Aizkraukle u.c.). Tērvetes pilskalnā ap 1000.gadu ziemeļu nogāzē veidota otra aizsardzības līnija, 8 m plata mākslīgi uzbērta terase, kas atradusies 1 – 2 m zemāk par pilskalna plakumu. Terases pamats veidots no 7 baļķu klāstiem kurš pildīts ar mālu un mītņu zemi, atsevišķus posmus nostiprinot ar akmeņiem. Arī Stupeļu pilskalnā ir bijusi nocietināta terase uz kuras atradušās dzīvojamās ēkas. Tērvetes pilskalna Ziemeļu nogāzē fiksēti torņveida pamati kuri būvēti ar māla javu kas saturēja plienakmeņu un kaļķakmeņu mūri. Iespējams kā torņveida celtnes bijušas arī izvirzījumi uz terases, kuru jumtu konstrukcijas balstījuši vertikāli stabi. Pilskalna plakumu aizsargājusi skujkoku guļbaļķu siena, kuru balstījuši divi paralēli ierakti stabi, attālums starp stabu pāriem bijis 1-1,5 m. Otra aizsargļīnija atradusies pilskalna ārmalā un sastāvējusi no divām paralēlām guļbaļķu pakšos savienotām sienām ar šķērssienām un torņveida izbūvēm. Aizsargceltnēm konstatēts māla apmetums. Aizsargceltņu kameru garums sasniedz līdz 7 m, to platums no 2-4 m. 12.-13.gs. celtniecības laikā plaši lietotas dzelzs naglas, īpaši 13. gadsimtā. Pie pilskalna vaļņa ziemeļu nogāzē fiksēti ar mālu ieklāti pamati, to izmēri 5 x 6m, kas iespējams ir kalpojuši kā lielā vārtu torņa pamati. Iespējams pēdējā celtniecības posmā pils jumta konstrukcijas klātas ar māla kārniņiem.
Tērvetes pilskalna divām dzīvojamām ēkām fiksēts māla klons un ar mālu apmestas sienas. Celtņu būvniecībā izmantoti vairāki celtniecības paņēmieni- guļbūves, pildrežģu būves, stāvbūves. Celtņu pamati veidoti, vai nu sakraujot akmeņu stabiņus ar atstatumu 1,25m attālumā, seklā grāvītī saliekot akmeņus, vai arī celtnes apakšējo vainagu liekot tieši uz zemes. No saimniecības ēkām Tērvetes pilskalnā konstatēta klētis, graudu maltuves, slieteņi (vārāmie namiņi), kā arī amatnieku darbnīcas. Ēkas apkurinātas ar akmens vai māla kleķa krāsnīm. 13.gs. otra pusē Tērvetes pilskalnā konstatēta mālā mūrēta akmens un ķieģeļu krāsns.
Pildrežģu būves - ēkas kuru nesošās konstrukcijas veidotas no koka statņiem, to sienas un starpsienas aizpinot ar klūgām, sienas tiek apmestas ar māla kleķa javu, jeb sienas un starpsienas tiek aizmūrētas ar mala ķieģeļiem vai laukakmeņiem.
Stāvbūves - ēkas kuru nesošās konstrukcijas izbūvētas no vertikāliem statņiem, stabiem, kartīm, bet to sienas izbūvētas no vertikālam kārtīm, plēstām lubām vai dēļiem. Nereti šīs sienas tiek apmestas ( noklātas) ar mālu.
Viduslaiku (13.-17. gs.) sākumā līdz ar vācu ekspansiju baltu apdzīvotajās teritorijās 12. gs. beigās un 13. gs. pirmajos gadu desmitos, kā atbalsta punkti tika celtas mūra pils gar Daugavas un Gaujas ūdens ceļiem (Rīga, Salaspils, Īkšķile, Lielvarde, Aizkraukle, Koknese). Kopumā līdz 13.gs. beigām Latvijas teritorijā kopā uzceltas ap 30 mūra pils.
Vācu celtajās pilīs nocietinājumi celti no akmeņiem un kaļķa javas (Mārtiņsala, Vecdole, Lokstene, Altene). Mārtiņsalas pilj bija trīs mūra nocietinājumu sienas un koka aizsargbūves gar Daugavas krastu. Aizsargmūra iekšpusē atradušās tikai koka celtnes, kuru izveide saistīta ar stabu konstrukcijām. Stabu konstrukcijas balstījušas mūriem pieguļošas nojumes. Koka virsbūves pacēlušās arī virs mūriem. Dzīvojamās celtnes atradušās 6-8m no mūra sienām un bijušas iedziļinātas pamatzemē. Tās bijušas 3 x 4 līdz 4 x 6 m lielas, apsildāmas ar pavardiem. Otrajā apdzīvotības periodā 13.-14.gs. mijā pils apbūvē vērojamas būtiskas izmaiņas. Izzūd iedziļinātas celtnes, to vietā tiek celtas virszemes daudztelpu koka celtnes, kas veidotas uz blīvi nokrautiem akmeņu pamatiem un apsildītas ar krāsnīm. Vecdoles pilī mūra sienas bijušas no 1,2 – 1,3m biezas, mūrētas no dolomīta plāksnēm, ierobežojušas 39,5 x 27,7 m lielu taisnstūra laukumu, ko ziemeļrietumu pusē vēl papildus aizsargājis 7 x 6m četrstūrains tornis ar šaujamlūkām. Jumta segumam izmantoti māla kārniņi. (LA 1974, 288). Kā celtniecības materiāls ieviešas māla ķieģelis (Turaida, Rīga).
Pēc 1293.gada lielā ugunsgrēka Rīgā tiek celtas pirmās mūra dzīvojamās ēkas, kā arī Rāts laukumā fiksēts bruģēts tirgus laukums. Rīgas upes rajonā atklāti labās krastmalas pāļu nostiprinājumi. Vairākās vietās atklātas ūdens un kanalizācijas koka caurules.
12.gs. beigās Latvijas teritorijā kristiešu iekarotāji uzceļ pirmās baznīcas (Ikšķile, Mārtiņsala,). Mārtiņsalas baznīca sākotnēji bijusi koka, kas nodedzināta 1202 vai 1203.gadā. No apskaldītiem plienakmeņiem atjaunota 13.gs. pirmajā pusē. (LA 1974, 295).
Komentāri