Senākā pašlaik atrastā apdzīvotā vieta- Laukskolas apmetne

Laukskolas apmetne ir senākā zināmā cilvēku apmešanās vieta Latvijas teritorijā.

Atrodas tagadējā Salaspils novada teritorijā, Daugavas labajā krastā. 
Bet, pašlaik senākais cilvēku veidotais priekšmets Austrumbaltijā — Lingbi cirvis, atrasts pie Zaņas pietekas Mellupītes.






 Apmetņu kompleksā ietilpst vēlā paleolīta iedzīvotāju apmetne no 9.—8. gadu tūkstoša p.m.ē., seno baltu cilšu apmetne (1. gadu tūkstoša sākums m.ē.) un divas līvu apmetnes no 10.—13. gs. m.ē. Tur atrasti šim laikmetam raksturīgie krama priekšmeti – bultu gali, kasīkļi, griežņi (ap 1000) un krama atšķiles (ap 900). Apmetnē dzīvojuši ziemeļbriežu mednieki – Svidras kultūras pārstāvji. Šis atklājums ļauj precizēt pirmo cilvēku ienākšanu Latvijas teritorijā. Pretējā Daugavas pusē atrodas viens no senākajiem un lielākajiem pilskalniem Latvijā — Daugmales pilskalns. Kopš 1975 apmetnes vietu klāj Rīgas HES ūdenskrātuves ūdens.

Salaspils novada senvēsture aizsākusies 11.–12.gadu tūkstotī pirms Kristus, par ko liecina vairākas izpētītās baltu cilšu senvietas – Doles Ķivutkalns un Doles Rauši, Salaspils Reznes, Laukskola, Lipši un Vējstūri. Izrakuma materiāli norāda, ka pie Salaspils Laukskolas apmetušies pirmie akmens laikmeta cilvēki. 9. gadu tūkstotī pr. Kr. Latvijas teritorijā pamazām radās cilvēka dzīvei piemēroti apstākļi. Ziemeļbriežu bari sekoja kūstošajam ledājam, bet mednieki savukārt – ziemeļbriežiem. Pirmie iedzīvotāji, kas uz laiku apmetās šajā vietā, bija klejojošo ziemeļbriežu mednieki, Svidru arheoloģiskās kultūras pārstāvji, kas nāca no apgabaliem starp Vislu un Dņepru. Šo periodu Latvijas aizvēsturē sauc par paleolītu (akmens laikmeta senāko posmu). Akmens laikmeta cilvēki dzīvoja slieteņos – teltsveida celtnēs ar koka karkasu. To sastiprināja ar ādas saitēm un noslogoja ar akmeņiem vai velēnām. Telti pārsedza ar nomedīto ziemeļbriežu vai roņu ādu. Slieteņa centrā atradās pavards. Pie pavarda mednieki gatavoja ēdienu, darināja ieročus un darba rīkus, izmantojot apstrādātu koku, kramu, kaulu un ragu. Latvijā vispētītākā apmetne bija Salaspils Laukskola apmetne, kas atradās apmēram 20 km no Rīgas 11-12m augstajā Daugavas krastā, tā ir vieta, kur Daugavas stāvie krasti pāriet smilšainajā upes deltā. 500m garā joslā apmetnes teritorijā atrada ap 2000 krama, kas saistāms ar nometni, diemžēl senie lībieši šo kramu ir daudz pārvietojuši, kas traucē uztvert, kā patiesībā tas tur atstāts. Kur krama koncentrācija bija vislielākā tur pēc zinātnieku minējumiem atradās mitekļi un tika atrasti arī apdeguši krama gabali, kas norāda uz pavarda vietu. Šādas apmetnes ir bijuša vairākas gar Daugavas krastu, bet tādu atradumu kā Salaspilī nav šobrīd konstatēti.

Vienā apmetnē vidēji uzturējās vidēji no 30-40 cilvēkiem. Visā Latvijā bija apmēram 10 šādu mednieku grupas. Salaspils Laukskolas apmetni veido divi ap 4 ha lieli ciemi, starp kuriem atradies kapulauks, kurā pavisam izpētīti 610 kapi, kas attiecās uz 10.–13.gadsimtu, vissenākās akmens laikmeta sezonas apmetnes un vidējā dzelzs laikmeta baltu dzīvesvietas paliekām un lībiešu līdzenais kapulauks. Abus ciemus šķir ap 200 m plata kapulauka teritorija. Laukskolas kapulaukā no 10.gs.beigām līdz 13.gs. sākumam apbedīti lībieši un vairāki skandināvu izcelsmes ieceļotāji no Gotlandes. Laukskolas lībiešu senlietas pieder pie Daugavas lībiešu kultūras visvērtīgākajiem paraugiem, pēc tiem ir tapušas skaistās Daugavas lībiešu tērpu rekonstrukcijas. Pirmā ciema vieta atradusies kapulauka augšgala austrumu pusē. I gadu tūkstoša pirmajā pusē šeit dzīvojušas baltu ciltis, bet 10.–12. gadsimtā agrākās baltu apmetnes teritorijā izveidojies lībiešu ciems, kas apdzīvots daudz intensīvāk. Izrakumu laukumos vērojamas atsevišķas ēku grupas 8–12 m attālumā cita no citas. Celtnes bijušas 2–4 × 3–5 m lielas. Šī ciema daļa veidojusies 12./13. gadsimtā, kad apbūve pakāpeniski pavirzījusies uz austrumiem. Līdz pat 13. gadsimta sākumam apdzīvotība turpinājusies tikai vienā Laukskolas ciemā un šai apdzīvotajai vietai vadošā nozīme novada dzīvē jau bija zudusi, lai gan apdzīvotība te turpinājusies līdz 17. gadsimtam. Nav šaubu, ka 11.–12. gadsimtā Salaspils Laukskola un pretējā upes krastā esošā Daugmale bija ievērojamākais ekonomiskais centrs Daugavas krastos. Uzskata, ka kādā uzbrukumā 12. gadsimta vidū vai trešajā ceturksnī Daugmale un Salaspils Laukskola tika nopostīta. Salaspils Laukskolā, dominēja tirgotāji, bet Doles salas ciemi bija vairāk amatnieku apmetnes. Zemgaļi varēja saglabāt kontroli pār to vēl jo vairāk tādēļ, ka Daugmales varenības laiks bija pagājis.



Pa Daugavu savā laikā atkuģoja vikingi, vācu tirgotāji, misionāri un krustneši. 12. un 13.gadsimtā misionāri un krustneši Daugavas apkārtnē sāka celt pilis un nocietinājumus. Iespējams, ka 1186.gadā, tagad applūdušajā Daugavas salā Kircholm (Baznīcas sala), vēlāk sauktā par Mārtiņsalu, tika uzcelta pirmā katoļu baznīca Latvijā. 1206.gadā vietējais lībiešu karavadonis Ako tur organizēja sacelšanos pret krustnešiem, bet neveiksmīgi.

Laukskolas apkārtne – bijušais Salaspils pagasta centrs
No 19.gs. otrās puses līdz Pirmajam pasaules karam Salaspils pagasta sabiedriskās ēkas (pagastnams, pagasta skola 1865. g. pārbūvētajā Lauku kroga ēkā, nabagmāja, Sātības biedrības ēka) atradās vienkopus pie Daugavas. Tuvu piekrastei līkumoja arī galvenais satiksmes lielceļš. Gar Daugavu izsenis bija izvietojušās liela daļa no Salaspils zemnieku saimniecībām, jo atrašanās pie upes nodrošināja izdevīgākus saimniekošanas apstākļus (sauszemes un ūdensceļš), arī papildpeļņas iespējas, ko sniedza Daugava, zveja, plosti, darbs kaļķu cepļos.
Pagasta centra vieta piekrastē saglabājās arī Latvijas Republikas laikā. 1920. gadu beigās netālu no vecās Laukskolas uzcēla skaistu divstāvu ēku sešu klašu pamatskolu, kuras pirmajā stāvā izvietojās arī Salaspils pagasta valde. Šajā skolā salaspiliešu bērni mācījās līdz pašreizējās Salaspils 1. vidusskolas uzcelšanai 1967. gadā.



Divus kilometrus uz austrumiem no Laukskolas atradies Lipšu ciems , kas apdzīvots 11.–14. gadsimtā, bet mazākā apjomā – līdz pat 18. gadsimtam. Šeit mitušie lībieši galvenokārt nodarbojušies ar zemkopību, bet ciema dienvidrietumu daļā bijusi amatniecības zona – te atradusies dzelzs ieguves krāsns un konstatēta krāsaino metālu un kaulu apstrāde.
Ciems raksturojams kā amatniecības un tirdzniecība vieta, par ko visskaidrāk liecina 25 kg smagais dzintara depozīts. Līdzās ciemam bijis plašs kapulauks, kur 2000. gadā konstatēts un uzmērīts 81 kapu uzkalniņš. Pēc pagāniskām tradīcijām, uzberot kapu uzkalniņu, mirušie šeit apbedīti arī 13. gadsimta sākumā, kad tikai pāris kilometru attālie ikšķilieši jau bija kristīt

http://ferma22.wordpress.com, G.Zemītis– MEINARDA IZVĒLE IKŠĶILE NEJAUŠĪBA VAI LIKUMSAKARĪBA?, 
Zagorska I. Salaspils akmens laikmeta apmetne // Arheoloģija un etnogrāfija. R., 1994,16, 
https://lv.wikipedia.org/wiki/Laukskolas_apmetne un News.lv: Atklāj Salaspils novadu no jauna! 03.10.2014 
zudusilatvija.lv

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas