Pilskalni Latvijā


Latvijas pilskalni.

Celsim augstu jāņuguni, lai tā apspīd pakalnus, laukus, viensētas… Tad zemei būs auglība, laukos – labība, mājās – saticība un pārticība.
 Senās latvju ciltis guni kūra arī pilskalnos – nocietinātās dzīvesvietās, kas mums nu ir pagātnes liecinieki.





Pilskalnus Latvijā pētījuši Karls fon Lēvis of Menārs, Ernests Brastiņš, mūsdienās – Juris Urtāns. Valsts aizsardzībā atrodas 473 pilskalni. Senākie atklātie pilskalni tagadējās Latvijas teritorijā radušies jau 2. gadu tūkstoša beigās p. m. ē., piemēram, Daugmales un Padures pilskalns.

Daugmales pilskalns.

Tuvu Rīgai, to papildus aizsargāja 7 m augsts un ~80 m garš uzbērts zemes valnis ar koka aizsargbūvēm tā augšpusē. Daugmale – izdevīgs tirdzniecības mezgls, atrasts arī līdz šim lielākais zināmais sudraba monētu skaits, kā arī Latvijas teritorijā vienīgais priekšmets ar skandināvu rūnu rakstu.





Sabiles pilskalns – atrodas 25 metru augstumā virs Sabiles. Pilskalna vienīgā no dabas neaizsargātā A puse bija nocietināta ar 3 m dziļu un 10 m platu grāvi, aiz kura uzbūvēts ap 5 m augsts, 45×60 m liels valnis. Kalna pakāji apjoza ap 10 m plata terase. Pilskalnu 10. – 13. gadsimtā apdzīvojuši lībieši. Uz austrumiem no pilskalna no 10. līdz 16. gs. atradusies Sabiles senpilsēta.





Kandavas pilskalns, saukts arī par Baznīckalnu vai Pudiņkalnu, atrodas Kandavas ziemeļu nomalē. Iespējams, ka tas apdzīvots līdz 13. gs. Vairākas mitoloģiskās teikas par nogrimušu baznīcu ļauj šo vietu saistīt ar sakralitāti. Arī vizuāli kalns ar augsto valni atgādina baznīcas siluetu.





Talsu kuršu pilskalns.

Apdzīvots 10. – 14. gs., kurši pilskalnā sāka dominēt 11. gs. Viens no labākajiem un nocietinātākajiem Kursas pilskalniem – ar vaļņiem un vairākām nogāžu terasēm. Tā teritorijā konstatēta kulta vieta un atrasti zirgu galvaskausi (kuršiem raksturīgā paraža ziedot dzīvniekus).


Tanīsa kalns – viens no lielākajiem un visvairāk nocietinātajiem seno letgaļu pilskalniem. Atrodas Raunā, tā augstums ir 24 m. Kalns apdzīvots jau kopš 6. gs. p. m. ē. Vēsturnieki domā, ka šeit varētu būt bijusi varenā Satekles pils, kurā valdīja seno letgaļu virsaitis Rusins, kurš bija viens no 1212. gada Autines letgaļu sacelšanās vadītājiem.


Pekas kalns jeb Pilskalns ir viena no visvairāk pētītajām leģendārā Beverīnas pilskalna iespējamās atrašanās vietām. Atrodas Gaujas kreisajā krastā uz dienvidiem no Valmieras. Pilskalnu 11. – 13. gs. apdzīvoja Tālavas latgaļi.


Šalupinku Ķīšu kalns jeb Ivana Bargā pilskalns, jo no senā pilskalna krievu karapulki apšaudīja Ludzas pili. Atrodas Ludzas novada Zvirgzdenes pagasta Lielā Ludzas ezera ziemeļaustrumu krastā, kur nelielā pussalā izbeidzas garākā kalnu kaupre. Pilskalns ierīkots no trim pusēm ar dabiskām kraujām.


Cērtenes pilskalns atrodas pie Smiltenes Cērtenes upītes kreisajā ap 25 m augstajā stāvkrastā. Pilskalna nocietinājuma grāvji uzskatāmi par vienu no grandiozākajām fortifikācijas būvēm Latvijas pilskalnos.


Tērvetes pilskalnā atradusies Tērvetes pils (13. gs.) – viena no tolaik varenākajām Baltijas reģionā, kurā valdīja Viestarts un Nameisis. Simts gadus sīksti cīnījušies par brīvību, Livonijas ordeņa pārspēka priekšā 1286. gadā zemgaļi paši nodedzinājuši savu pili un pārcēlušies uz Raktes pilskalnu.





Jersikas pilskalns – Daugavas labajā krastā 10 km no Līvāniem, 12. – 13. gs. bija seno latgaļu valstiskā veidojuma Jersikas administratīvais un garīgais centrs. 13. gs. sākumā te valdīja Visvaldis. 
Normunda Jēruma, Ievas Pīgoznes, Jāņa Sedola un Andra Tiļļas foto


LA

1 Arheoloģija un folklora: Latvijas svētvietas un pilskalni Juris Urtāns Atslēgas vārdi: Latvijas pilskalnu folklora, to datu bāze un zinātniskie apkopojumi Katrs, kam ir saistība ar pagātni jeb vēsturi, rekonstruē pagātnes idejas un iespaidus, ņemot vērā tos priekšstatus, idejas, pieredzi un dažādu avotu — materiālu un nemateriālu — dotumus, kas ir pieejami tieši tagad. Šādā kontekstā pagātnes interpretācija ir iespējama gan ar arheoloģijas, gan ar folkloras avotu palīdzību, jo caur mūsdienu idejām un priekšstatiem mēs dodam nozīmību pagātnes notikumiem. arheoloģiskajās vietās, jo folklora ir būtiska arheoloģisko vietu pētījumos, tā rāda, kādi ir bijuši un kādi ir tautas uzskati par šo vietu un kā tie laika gaitā attīstījušies. Tas saistīts ar vēl vienu aspektu, proti, arheoloģisko vietu valenci folkloras piesaistē
2.Sākotnējais, plaši pielietotais folkloras izmantojums arheoloģiskajās izstrādnēs bieži vien bija (un joprojām ir) tikai ilustratīvs. Tomēr ir virkne arheolo- ģisko vietu, ap kurām ir bijis un joprojām ir savīts virtuāls teiku un nostāstu vainags. Šādā skatījumā visvairāk izdalās senās svētvietas, pilskalni un senkapi, mazāk — senās apmetnes. Pētot un izzinot senās svētvietas (iepriekš tās vairāk tika sauktas par senajām kulta vietām, kas īsti neatbilst šo vietu raksturam, jo kults ir tikai viens no seno svētvietu raksturojošajiem aspektiem), raksturīgā folklora tiek uzskatīta par vienu no svētvietu identificējo- šām pazīmēm
3 un folklorā fiksētās liecības ir tikušas izmantotas gan šo vietu atklāšanā un lokalizēšanā, gan arī interpretācijā. Pētot Latvijas svētvietas, galvenais uzsvars, no vienas puses, ir likts uz šo vietu konkrētību, piesaisti reljefam un ainavai, arheoloģisko atradumu, kas gan parasti ir visai reti un sporādiski, novietnes un veidojuma raksturojumu,
4 no otras puses, — plašāku vispārinājumu, kam lielāku iespēju dod tieši raksti 20 folklora.
5 Šādā veidā raksturoti un interpretēti kā arheoloģijas, tā folkloras materiāli par dažādiem seno svētvietu veidiem: dažā- du veidu akmeņiem
6 un tēliem,
7 kalniem
8 un ūdeņiem
9. Mēģinot apkopot pēc iespējas visus dotumus, kas saistīti ar kāda viena kultūrvēsturiskā novada svētvietām, plašāk analizēts un vispārināts Zemgales arheoloģiskais un folkloras materiāls.
10 Kā jau parasti, iedziļināšanās kādā problēmā uzlauž jaunus, dziļākus slāņus. Folkloras kā iniciējoša materiāla nozīmi dažādu arheoloģisko vietu, galvenokārt pilskalnu, atklāšanā bija sapratuši jau baltvācu pētnieki.
11 Apzinoties folkloras iespējas pilskalnu jaunatklāšanā un izmantojot arī agrā- kos arhīvu materiālus, pierakstus un publikācijas, vienlaicīgi ar seno svētvietu izpēti tika veikta arī pilskalnu — Latvijas vizuāli ievērojamāko arheoloģijas pieminekļu — apsekošana un jaunu pilskalnu meklēšana. Turpinot izcilā Latvijas pilskalnu apzinātāja E. Brastiņa darbu,
12 pēc autora vadītiem lauka darbiem atsevišķās grāmatās tika izdoti Latvijas jaunatklāto pilskalnu apkopojumi,
13 bet tieši paša autora pilskalnu atklāšanas gaita un sekojošā interpretācija tika publicē- ta atsevišķā monogrāfijā.
14 Latvijas pilskalnu apkopojošs raksturojums tika publicēts atsevišķā grāmatā ārpus Latvijas.
15 Kā arheolo- ģiskais, tā arī folkloras un arhīvu materiāls tika apkopots vienam Latvijas kultūrvēsturiskajam novadam veltītā visu tā pilskalnu un par pilskalniem uzskatītu vietu apkopojumā, parādot pilskalnu vietu kultūrvēsturiskajā ainavā kā senatnē, tā arī mūsdienās.
16 Vairāku gadu kolektīva darba rezultātā ir savākta apjomīga Latvijas pilskalnu folkloras datu bāze, kura pagaidām vēl ir tikai sākta izmantot zinātniskos apkopojumos.
17 Atsevišķu novadu pilskalnu un citu arheoloģisko vietu raksturojumam ir tikušas izdotas vairākas populārzinātniskas grāmatas.
18 Pētot un interpretējot senās svētvietas, Pilskalna dienvidu gala nocietinājumi 21 Arheoloģija un folklora: Latvijas svētvietas un pilskalni arvien vairāk sāka iezīmēties tādi akmeņi, kurus īsti nevarēja pieskaitīt nevienai no iepriekš definētajām svētakmeņu jeb kultakmeņu grupām.
19 Šie akmeņi laika gaitā tika nosaukti par kultūrvēsturiskajiem akmeņiem, un šāds apzīmējums arvien vairāk tika pie- ņemts arī zinātnieku sabiedrībā. Pētot kultūrvēsturiskos akmeņus, atsevišķā monogrāfijā tika apkopota dažāda veida informācija par Daugavas kultūrvēsturiskajiem akmeņiem.
20 Tika saprasts, ka mitoloģiskie akmeņi un to folklora savā laikā ir veidojusi tādu kā virtuā- lo tīklu. Atklājās, ka ar Pastamuižas Velnakmeni saistās agrākais ar 15. gs. datējamais Velna teikas sižeta pieminējums Latvijā,
21 bet Pastamuižas Pētera akmens ir agrākais vēl esošais drošāk datējamais 13.–14. gs. robež­ akmens Latvijā.
22 Līdzīgi arī kulta un svēto alu tradīcija pārklājas ar plašāku alu kultūrvēsturisko nozīmi.
23 Par cita veida kultūrvēsturisko vietu veidu ir uzskatāmi ezeri. Viena novada, proti, Augš- zemes ezeru folkloras un lauka pētījumu (arī zemūdens) apkopojumam tika izdota atseviš- ķa monogrāfija, secinot, ka arī ezeri ir Latvijas senās kultūrainavas būtisks akcents.
24 Ezeru folklora un vieta senajā kultūrainavā pārklājas arī ar purvu folkloru.
25 Arheoloģisko un mitoloģisko vietu meklēšana liek pievērsties jaunām darba metodēm. Izrādījās, ka te ļoti noderīgas var būt attālinātās fiksācijas metodes, kuru lietojums Latvijas arheoloģiskajā izpētē iepriekš ir bijis visai nenozīmīgs. Ieviešot pētniecībā aerālās fiksācijas metodes, tika likti pamati Latvijas areālai arheoloģijai kā atsevišķai zinātņu nozarei.
26 Aerālās fiksācijas metodes pasaulē tiek jo plaši pielietotas, tomēr katrā valstī tām ir savas īpatnības, kuras var uztvert tikai pētnieks, kas ilgstošāk darbojas savā teritorijā. Sākotnējā gaisa attēlu izmantošana zinātnisko rakstu un monogrāfiju ilustrēšanai tagad jau iegūst Latvijas aerālās arheoloģijas kā atsevišķas nozares iezīmes.
27 Raunas Tanīskalns.22 Aerālā fiksācija jeb gaisa arheoloģija savdabīgi pārklājas ar folkloras dotajām iespē- jām. Folklora ir tendēta uz vispārinājumu; arī areālā fiksācija dod iespēju paskatīties uz it kā vispārzināmām lietām no lielāka attāluma un sniegt apkopojošāku skatu vārda tiešā nozīmē. 
Tradicionālā arheoloģisko vietu folklora vairs mūsdienās neeksistē; zināmā mērā šī folklora ir arheoloģizējusies. Savietojot tradicionālo arheoloģiju ar arheoloģisko vietu folkloru un sedzot to ar aerālo redzējumu, tiek iegūts jauns, savdabīgs un varbūt arī interesants skata leņķis. Arheoloģijas un folkloras dažāda veida sadarbība un pārklājums ir devis jaunas zinātniskās atziņas un arī nākotnē šo it kā atšķirī- go, tomēr arī līdzīgo zinātņu nozaru saskares lauki būs interesanti pagātnes izzinātājiem. 


Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Senās rotas

Attēls
Rotadatas Adatas formas rota kuras funkcija ir apģērba vai galvas segas saspraušana un rotāšana, tās var būt izgatavotas no kaula, raga, krāsainā metāla vai dzelzs, kuras dekoratīvā galva var tikt rotāta ar stikliņiem, baltā metāla jeb sudraba dekoru.
Lasīt vairāk