Satversmē garantētā bezmaksas izglītība nav nodrošināta

Satversmē garantētā bezmaksas izglītība netiek nodrošināta

Tiesībsarga birojā jau pagājušajā gadā tika izveidota konsultatīvā padome, kuras uzdevums bija noskaidrot, kā Latvijā tiek nodrošinātas Satversmes 112. pantā garantētās tiesības iegūt pamata un vidējo izglītību bez maksas.


Tiesībsarga biroja speciālisti aptaujāja skolēnu vecākus, pašvaldības, lai noskaidrotu, cik daudz un kādus mācību līdzekļus nodrošina izglītības iestāžu dibinātāji – pašvaldības –, cik – valsts un cik – vecāki. Šonedēļ tiesībsargs Juris Jansons par secinājumiem informēja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātus.

Vecākiem vislielākie izdevumi ir par darba burtnīcām, grāmatām un materiāliem mājturībā un vizuālajā mākslā
Tiesībsargs secinājis, ka Latvijas Satversmes 112. pantā garantētās tiesības iegūt pamata un vidējo izglītību bez maksas pilnībā netiek nodrošinātas. Vecāki ir spiesti iegādāties mācību programmu īstenošanai nepieciešamos mācību līdzekļus. Lielākie izdevumi ir par darba burtnīcām, grāmatām un materiāliem tādos mācību priekšmetos kā mājturība un vizuālā māksla.
„Saskaņā ar normatīvajiem aktiem valsts finansē mācību līdzekļu iegādi Ministru kabineta noteiktā kārtībā, kā to nosaka Izglītības likuma 14. panta 15. apakšpunktā. Pašvaldību kompetencē ir piedalīties tās padotībā esošo izglītības iestāžu nodrošināšanā ar mācību literatūru, mācību procesam nepieciešamo cita veida literatūru un citiem mācību līdzekļiem, kā tas noteikts Izglītības likuma 17. panta 23. apakšpunktā. Tātad nodrošināšana ar mācību līdzekļiem ir valsts un pašvaldības kompetencē,” uzsver J. Jansons.
Valsts ir izstrādājusi pamatizglītības un vispārējās izglītības standartu, kas ietver mācību priekšmetu standartus. Mācību priekšmetu standartos noteikts, kādas zināšanas un prasmes izglītojamam ir jāiegūst. Mācību līdzekļu izvēle ir katras izglītības iestādes kompetencē.

Pašvaldības nenodrošina vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību
Tiesībsargs, aptaujājot pašvaldības, secinājis, ka tām nav vienādas prakses izglītības iestāžu nodrošināšanā ar mācību līdzekļiem. Daļā pašvaldību finansējums ir paredzēts tikai mācību grāmatu iegādei, turpretim ir pašvaldības, kurās nauda mācību grāmatām ir piešķirta mazāk nekā pārējiem mācību līdzekļiem. Tādējādi bērniem netiek nodrošinātas vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību, kā paredzēts normatīvajos aktos.
Izvērtējot pašvaldību iesniegtos viedokļus, tiesībsargs ir konstatējis, ka valsts finansiāls atbalsts pašvaldību padotībā esošajām izglītības iestādēm izpaužas kā mērķdotācija pedagogu algām un mācību grāmatu iegādei, kas tikai daļēji sedz faktiskās šim mērķim nepieciešamās izmaksas.
Finansējums pārējo mācību nodrošināšanai nepieciešamo mācību līdzekļu iegādei ir katras pašvaldības pārziņā. Pirmkārt, pašvaldība atbilstīgi savam budžetam izvērtē un nosaka, kādi izglītības iestādes izdevumi ir pieļaujami, un norāda, vai nepieciešams procentuāls vai skaitlisks izglītības iestādes iesniegtā budžeta projekta samazinājums. Kā prioritāri tiek vērtēti izdevumi pedagogu algām un izdevumi, kas nepieciešami izglītības iestādes pamatdarbības nodrošināšanai – izdevumi par komunāliem pakalpojumiem, ēku uzturēšanas izdevumi, tehnisko darbinieku algas. Tādējādi mācību līdzekļu iegādei atliek tas, ko vēl var atļauties. Katras izglītības iestādes vadība lielākoties ir tiesīga izlemt, kā tiks veikta finansējuma iekšējā pārdale, kādus mācību līdzekļus – darba burtnīcas, biroja preces, papīru, uzskates līdzekļus un tamlīdzīgi – iegādāties, kādus nē.
Pašvaldību izdevumi gadā par vienu izglītojamo dažādās mācību iestādēs atšķiras – pat vienas pašvaldības robežās. Izmaksas ietekmē gan izglītības iestādē izvēlēto programmu saturs, iestādes dalība projektos, gan arī skolēnu skaits iestādē. Saskaņā ar modeli nauda seko skolēnam darbojas princips jo mazāka skola, jo lielākas izmaksas uz vienu skolēnu.
Atbilstīgi Ministru kabineta 2001. gada 13. septembra noteikumiem Nr. 399 „Noteikumi par vispārējās pamatizglītības un vispārējās izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu uz vienu izglītojamo gadā” pašvaldības min gada izmaksu summas par vienu izglītojamo ar krietnu amplitūdu – no 26 līdz pat 1649 latiem.
Prasība pirkt mācību līdzekļus ir uzskatāma par skolas prettiesisku rīcību
Tiesībsargs skaidro, ka kontinentālās Eiropas tiesību lokā visas tiesības tiek iedalītas publiskajās un privātajās tiesībās. Būtiskākā publisko un privāto tiesību dalījuma atšķirība – katrā no tām darbojas atšķirīgi tiesību principi. Privātajās tiesībās ir princips „var darīt visu, kas nav aizliegts ar likumu”, bet publiskajās tiesībās – princips „var darīt visu, ko likums tieši atļauj”. Pašvaldības dibināta izglītības iestāde ir publisko tiesību subjekts, un normatīvajos aktos nav noteikts, ka vecākiem ir pienākums nodrošināt mācību līdzekļus, tādēļ izglītības iestādei nav tiesiska pamata likt vecākiem iegādāties mācību līdzekļus. Prasība pirkt mācību līdzekļus ir uzskatāma par iestādes prettiesisku faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.
Tiesībsargs rosina izstrādāt plānu finansējuma piesaistei mācību līdzekļiem
Lai nodrošinātu Satversmes 112. pantā garantētās tiesības iegūt pamata un vidējo izglītību bez maksas, tiesībsargs rosina izstrādāt grozījumus Izglītības likuma 12. panta pirmajā daļā, precizējot jēdziena maksa par izglītības ieguvi skaidrojumu. Normai jābūt formulētai tā, lai no tās nepārprotami būtu secināms, ka par to zināšanu un prasmju apguvi, ko paredz valsts standarts pamatizglītībā un vispārējā vidējā izglītībā, jāmaksā no valsts un pašvaldību budžeta.
Nepieciešams izstrādāt grozījumus Izglītības likuma 1. panta 121. apakšpunktā, precizējot skaidrojumu terminam mācību līdzekļi, tam ir jāaptver visu to līdzekļu kopums, kas nepieciešami valsts izglītības standartā ietvertajos mācību priekšmetu standartos noteikto mērķu un uzdevumu īstenošanai.
Tiesībsargs iesaka izstrādāt grozījumus Ministru kabineta 2001. gada 6. marta noteikumos Nr. 97 „Kārtība, kādā valsts organizē un finansē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi”, papildinot tos attiecībā uz pārējiem mācību līdzekļiem, kas nepieciešami valsts izglītības standarta īstenošanai. Valstij jāorganizē un jāfinansē to mācību līdzekļu kopuma iegāde, kas nepieciešami valsts izglītības standarta īstenošanai.
Tiesībsargs uzskata, ka Izglītības un zinātnes ministrijai ir jāizstrādā plāns finansējuma piesaistei, kā arī grafiks plāna īstenošanai 3–5 gadu periodam, lai pilnībā no valsts budžeta tiktu finansēta obligātās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšana pašvaldības dibinātās izglītības iestādēs, vienlaikus nepasliktinot izglītības kvalitāti. Priekšlikumos ieteikts izstrādāt vienotu metodiku (vadlīnijas) pašvaldībām par kārtību, kādā to padotībā esošās izglītības iestādes finansējamas no pašvaldības budžeta, tostarp par mācību līdzekļu iegādes finansēšanu. Tiesībsargs iesaka izstrādāt vienotu metodiku (vadlīnijas) par kārtību, kādā izstrādājams pašvaldības dibinātas izglītības iestādes budžeta pieprasījums, kā arī izvērtēt izglītības iestāžu kontroles mehānisma efektivitāti, proti, kompetento valsts iestāžu pārbaužu izglītības iestādēs mērķi un tā atbilstību tiesību uz izglītību īstenošanas mērķim. Pārejas periodā rekomendēts nekavējoties nodrošināt iespēju ģimenēm saņemt pašvaldības sociālo palīdzību, ja atbilstīgi to ienākumiem un materiālajam stāvoklim tai nav iespēju nodrošināt bērna izglītošanu. Noteikt pabalstu bērna izglītošanai kā obligātu.
Kā izglītību finansē citās valstīs
Igaunija
Igaunija likumdošana un konstitūcija nosaka, ka izglītībai valsts skolās ir jābūt bez maksas. Izglītības likumā ir noteikts, ka pašvaldībai ir jānodrošina skolēni ar materiāliem, kas nepieciešami, lai pabeigtu skolu. Tai ir jāorganizē transports uz skolu un atpakaļ, jānodrošina medicīniskā palīdzība nepieciešamības gadījumā, kā arī ēdināšana skolas laikā. Likumdošanā noteikts, ka skolēni, kuri mācās valsts mācību iestādēs, ir jānodrošina arī ar mācību līdzekļiem bez maksas.
Lietuva
Lietuvas likumdošana nosaka, ka mācībām valsts skolās ir jābūt bez maksas. Ja bērna ģimenei ir finansiālas grūtības un ir nepieciešama nauda, lai spētu pilnvērtīgi mācīties, valstij ir jānodrošina bērns ar stipendiju. Likumā arī noteikts, ka bērniem, kuriem nav iespēju nokļūt skolā, ir jānodrošina transports. Likumā ir norādīts, ka mācības valsts skolās tiek finansētas no pašvaldību un valsts budžeta. Arī Lietuvas konstitūcijā ir norādīts, ka izglītībai ir jābūt bez maksas.
Somija
Somijas konstitūcija nosaka iespēju iegūt bezmaksas izglītību. Bezmaksas izglītībā ir iekļauti arī visi mācību līdzekļi un speciālais nodrošinājums. Somijas izglītības likumā noteikts, ka bērns katru skolas dienu ir jānodrošina ar maltīti un bezmaksas transportu uz skolu un no skolas, ja bērns dzīvo tālāk par 5 kilometriem no skolas. Kā arī to, ka valsts instancēm ir jānodrošina vienlīdzīga iespēja visiem mācīties un attīstīt sevi.
Zviedrija
Zviedrijā ir nodrošināta bezmaksas izglītība. Zviedrijā skolēniem tiek nodrošināta bezmaksas ēdināšana skolā. Izglītības likumā ir noteikts, ka bez maksas ir jābūt pieejamām grāmatām, mācību līdzekļiem, rakstāmpiederumiem un citām lietām, kas papildus nepieciešamas mācībām. Tas ir attiecināms uz visām skolām, kas nodrošina izglītību.
Zane Kļaviņa, laikraksts "Izglītība un Kultūra" 24.05.2012.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Uzturā čia sēklas!

Sanskrita valoda