Kādas reformas vajadzīgas izglītībai?

 Kādas reformas doktoraprāt nepieciešamas Latvijas izglītībai?


 
Latvijas izglītības sitēmā ar reformām ir gana savādi. Visi zina, ka tādas ir nepieciešamas, bet nav īstas skaidrības, ko vajag, iesāktās reformas nepabeidz, uzsāktās ir neefektīvas un neatbilstošas rītdienas prasībām.


"Runas par reformām parasti sākas ar atziņu, ka mums ir novecojusi sistēma un slikti skolotāji. Bet neviens nevar pateikt, no kurienes radušies šādi secinājumi. Ja skatāmies uz politiķiem, tad aina ir pat komiska. Jau vairāku valdību veidošanā liela problēma ir atrast izglītības un zinātnes ministru. Partijām nav ne detalizēti izstrādātu programmu, ne speciālistu šajā jomā. Bet dzīve liecina, ka pārmaiņu prasības sen jau nobriedušas.

Par maldu ceļiem
Laikam pasaulē nav cilvēku, kurš nejustos gatavs runāt par izglītības jautājumiem un dot padomus. Tas ir dabiski. Mēs katrs krājam savu pieredzi un dalāmies ar to kā dzīves skolotāji. Mēs katrs apzināmies, ko protam un neprotam, un mums ir zināmi priekšstati par to, kāpēc mēs kaut ko neprotam. Tieši šī apziņa, ka mēs kaut ko neprotam, urda mūs runāt par izglītības problēmām. Piemēram, mūsu bijušais premjera kungs Ivars Godmanis aktīvi runā par to, ka skolēni neprot risināt problēmas. Tas tūdaļ atsauc atmiņā laikus, kad premjers risināja «Parex» problēmas un Latvijas valsts kļuva ar miljardu latu nabagāka.
Bet lai nu paliek atmiņas. Svarīgi ir atzīt, ka mēs visi esam aktīvi izglītības procesa dalībnieki, jo mums tā ir vajadzīga. Un te nu nāk galvenais secinājums: ja jau izglītība ir vajadzīga mums, tad mums un nekam citam ir jārūpējas par to, lai mēs saņemtu nepieciešamo.
Skolotāja streika ēnā klusi izskanēja ziņa par IZM nodomiem veikt izglītības satura reformu, kurai tiks tērēti 14 miljoni eiro (Eiropas Savienības un Latvijas naudas). Sakarā ar šo reformu ir iezīmēti divi diskutabli apgalvojumi. Pirmais: viss labais jāmeklē Rietumos, otrais: uzrāvienu izglītībā dos skolu digitalizācija.
Attiecībā uz pirmo apgalvojumu jānorāda, ka tie laiki, kad mūsu skolotāji masveidā brauca uz Rietumiem un kāri ķēra visu, kas tur bija, jau sen ir aiz muguras. Tā bija pagājušā gadsimta pēdējā desmitgade. No Rietumiem atvestais ir gan izmēģināts, gan pārvērtēts. Mūsu skolotāji un augstskolu docētāji regulāri piedalās projektos un konferencēs, tāpēc viņiem Rietumos notiekošais jau sen nav svešs. Arvien biežāk pat jākonstatē, ka par dārgu naudu atvestie Rietumu lektori izraisa tikai vilšanos. Ja gribam uzlabot savas valsts izglītību, tad labāk būtu pētīt pašiem sevi un veidot to, kas vajadzīgs mums. To, ka Kembridžā vai Oksfordā neņem mūsējos, drīzāk varētu skaidrot ar faktu, ka daži no «labām ģimenēm» nākušie tur nav pratuši sevišķi labi uzvesties.
Attiecībā uz otro apgalvojumu jāsaka līdzīgi: datortehnika skolā ir ienākusi jau sen. Jau sen ir noskaidrots, ka nekādus brīnumus tā nerada. Mācības izmantojot digitālo tehniku bieži kļūst dārgākas, bet ne efektīvākas. Galvenei ieguvumi ir trīs: skolotājiem ir lielākas iespējas kaut ko demonstrēt (attēlus, filmas, eksperimentus, shēmas, mūzikas, deju fragmentus, vingrinājumus), dzīvi atvieglo elektroniskā žurnāla pakalpojumi (kā sekmju uzskate, tā sarakste ar skolēniem un vecākiem), skolēni var vieglāk atrast informāciju un kvalitatīvāk noformēt savu darbu. Citās jomās pārmaiņu ir maz. Īpaši strīdīgi ir tā sauktie digitālie materiāli. Vairākums no tiem balstās uz principu: izvēlies pareizo atbildi un nospied pareizo podziņu. Tomēr vairākumā gadījumu stipri jāšaubās, vai tā skolēni kaut ko iemācīsies. Katrā ziņā – ne jau risināt problēmas.
Paralēli ieguvumiem savi ir apliecinājuši arī digitālās pasaules radītie zaudējumi. Datorlaikmeta skolēniem ir grūtības ar lasīšanu, mērķtiecīgu vizuālās informācijas uztveri. Viņi neprot komunicēt, noplicinās iztēle un fantāzija. Šādā situācijā tomēr labāk palikt pie situācijas, kad galvenais mācību komponents vismaz skolā ir skolotāja mācību dialogs ar skolēnu. Ar dzīvo jārunā dzīvajam, ne mašīnai.

Par trim virzieniem
Gadiem vērtējot to, kas notiek izglītībā, man šķiet, ka tīri politiski mums būtu jāizvirza trīs attīstības virzieni: (1) debirokratizācija, (2) diversifikācija un (3) profesionalizācija.
Ko es saprotu ar debirokratizāciju? Mums būtiski jāpārvērtē tas, cik liela dokumentācija un cik liels birokrātiskais aparāts patiešām nepieciešams, lai vadītu izglītību.
Jāatceras, ka mēs tomēr esam mantojuši komunistisko izglītības vadības sistēmu, kurā partijas līderu grupa izdomāja «kādu mēs to tautu taisīsim» un tad veidoja izglītības ierēdņu aparātu, kas kā pedagoģiskā policija uzmanīja skolas. Diemžēl pedagoģiskās policijas tradīcijas mūsu izglītības ierēdniecībā vēl arvien ir stipras. Par to liecina fakts, ka ierēdņu rindas aug, kamēr skolēnu skaits samazinās. Tas liecina, ka vēlme centralizēti kontrolēt un noteikt nav gājusi mazumā. Tā kā ierēdņiem ir ar kaut ko jānodarbojas, par upuriem tiek izmantoti skolotāji. Viņu uzdevums: sarakstīt pietekami lielus papīru kalnus, lai ierēdnis tos lasītu un justos pastrādājis.
Pēdējā laikā birokrātija taisnojas, ka tā tikai palīdzot skolām risināt problēmas. Bet ko gan ar palīdzēt cilvēks, kas zina tikai papīrus un savu kabinetu? Kad skolā notiek negadījums, saskrien komisiju komisijas. Bet kas notiktu, ja skolotājs piezvanītu kādam no šīs komisijas un sarežģītā situācijā palūgtu padomu? Jāšaubās, vai kāds viņam palīdzētu. Tad nav jābrīnās, ka tēvam jānāk uz skolu ar siksnu, lai kārtotu meitas attiecības ar bezkaunīgu klasesbiedreni. Arī pedagogiem, kuri patiešām grib strādāt radoši, jāvelta daudz laika, lai izdomātu, kā savas idejas ielikt birokrātijas noteiktajos rāmjos.
Vajadzību pēc izglītības dažādošanas jeb diversifikācijas nosaka tas, ka mēs esam valsts ar mazu iedzīvotāju skaitu, turklāt iedzīvotāji ir izkliedēti plašā teritorijā. Mūsu bērniem var rasties vajadzība saņemt skolotāju pakalpojumus gan dzīvojot tālā viensētā, gan pilsētā. Mūsu pieaugušajiem savas dzīves laikā varētu rasties vajadzība ātri apgūt vairākas profesijas, iemācīties vairākas valodas. Tajā pašā laikā mūsu izglītības sistēma balstās uz lielām, lēnām, neefektīvām, dārgām izglītības iestādēm, kas strādā pēc neelastīgām mācību programmām, kur izvēles un manevru iespējas ir stipri ierobežotas.
Vajadzētu veidot sistēmu, kurā izglītības pakalpojumus varētu sniegt gan iestādes, gan individuāli skolotāji, gan cilvēks pats sev. Turklāt visos gadījumos būtu iespēja iegūt valsts atzītus izglītības dokumentus. Skolēnus attālās viensētās un ciemos visos mācību priekšmetos var mācīt arī individuāls ceļojošs skolotājs, kam ir attiecīgā licence. Licences var izsniegt arī cilvēkiem, kas kaut ko apguvuši pašmācībā.
Gan vecāko klašu skolēni, gan studenti varētu ceļot pa dažādām mācību iestādēm un veidot priekšmetu izlasi, atbilstīgi saviem dzīves mērķiem.
Par to, ka izglītības iestāžu sistēma buksē, labi liecina fakts, ka Latvijā pārsteidzoši daudz cilvēku sekmīgi stādā specialitātēs, kuras nekad nav mācījušies. Troksni nesen sacēla fakts, kad balva par tautas sporta veicināšanu izglītības un zinātnes ministrei bija jāpasniedz cilvēkam, kuram nemaz nav tiesību būt trenerim. Teiksim godīgi: savā attīstībā šis cilvēks bija apsteidzis izglītības sistēmu.
Uz, visbeidzot,- profesionalizācija. Te galvenā doma: jābūt lielākai skaidrībai par to, kāpēc cilvēks kaut ko mācās. Vispārēja, manuprāt, var būt tika pamatizglītība. Tālāk jāseko skaidrai atbildei uz jautājumu, kuras profesijas pārstāvim būs vajadzīgas tās vai citas mācību iestādes piedāvātās zināšanas. Caurskatot gan profesionālo skolu, gan augstskolu mācību programmas, bieži jākonstatē, ka tās piedāvā haotisku kursu sistēmu un trūkst skaidrības, ar kādu mērķi notiek izglītības process. Ne reti jākonstatē, ka piedāvāti tiek tie kursi, kuriem attiecīgajā mācību iestādē ir mācībspēki, nevis tie, kas būtu vajadzīgi kādam profesiju lokam. Augstskolas bieži aizbildinās, ka kurss ir «akadēmisks». Tomēr arī tas nozīmē zināmu profesiju. «Akadēmiķis» būs vai nu pētnieks (tātad- viņam labu jāapgūst pētniecības metodes) vai docētājs (tātad- viņam jāzina augstskolu pedagoģija).
Būtu svarīgi, lai mācības nodrošinātu iespēju apgūt profesiju efektīvi, kvalitatīvi un profesijai atbilstīgās laika robežās. Varbūt ir profesijas, kuru apgūšanai mūsdienās nemaz nevajag gadus (par to liecina fakts, ka augstskolās lekciju saraksti kļūst arvien tukšāki). Varbūt ir studijas, kurās jāiekļauj vairāku profesiju pamati.
Iespējams, ka daudzi vaicās: vai pārāk liela demokrātija izglītībā nenovedīs pie jaunas sabrukušās maksimas. Bet problēma jau ir tā, ka visi paraksti bija, bet «Maxima» tāpat sabruka. Liela birokrātija un bagāts kontrolējošo iestāžu klāsts nevar aizstāt arhitektu, inženieru, būvnieku saprātu un godaprātu.
Galvenajam izglītības reformu vadmotīvam vajadzētu būt tam, ka ikvienam jādod iespēja veidot savu izvēli izglītībā un atbildēt par izvēles sekām. Tas mudinās cilvēkus domāt reāli un saprast, ko viņi var un ko nevar sasniegt. Cilvēks nevar iemācīties risināt problēmas, ja viņš neprot plānot pats savu dzīvi."
Vilnis Purēns, pedagoģijas doktors.
Apollo.lv
Foto: pressmaster 123RF

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Uzturā čia sēklas!

Sanskrita valoda