Marhilevičs: "...Laiks, kad labs tiek padarīts par sliktu un slikts par labu."
Uldis Marhilēvičs ir ne tikai Latvijā pazīstams mūziķis un komponists, bet arī pilsoniski aktīvs cilvēks, kurš nevairās izteikt savu viedokli par norisēm valstī. Mūziķis atzīst, ka dzīvojam laikos, kad labs tiek padarīts par sliktu un slikts par labu.Tomēr, kā norāda mākslinieks, "cerība mirst pēdējā", cilvēkiem jābūt drosmīgiem un iespēju robežās jāmēģina esošā situācija mainīt.
– Ar kādām vēsmām sagaidāt šo pavasari?
– Mani uztrauc valstī un sabiedrībā notiekošais. Spilgts piemērs valstī valdošajam absurdam ir Stambulas konvencija. Lasu presi un brīnos—mediji absolūtā vienbalsībā raksta par to, ko tagad darīt ar tieslietu ministru Dzintaru Rasnaču, kaut gan viņš pateica to, ko domā lielākā daļa sabiedrības. Ministrs tiek padarīts par slikto, par grēkāzi.
Un kāpēc prezidents to atbalsta? Raimondam Vējonim ir slikti padomnieki vai viņš savā krēslā atrodas ķeksīša pēc, un, tāpat kā padomju laikos, tiek piezvanīts pa sarkano telefonu, lai dotu norādes, kā rīkoties, un viņš tās izpilda? Kas notiek? Šķiet, ka jāņem plakāti un jāiet ielās! Tas ir totāls uzbrukums visai tautai.
Lai kā arī mūs mēģinātu pārliecināt par šo greizo vērtību patiesumu, tas pilnīgi noteikti nav sabiedrības vairākuma viedoklis! Man rodas jautājums ne tikai par to, kam patiesībā pieder plašsaziņas līdzekļi, bet arī – kas tā ir par baisu ideoloģiju, kas tautai tiek uzspiesta? Ar kādu informāciju sabiedrība tiek "barota"?
Turklāt bieži interneta portālos publicētajiem rakstiem nav atrodams autors, viss notiek anonīmi. Tā vairs nav žurnālistika, tā ir konkrētu spēku propaganda, kas tiek izplatīta mūsu valstī. Manuprāt, tas ir vienpusīgs uzbrukums cilvēkiem un vērtībām. Vairs jau pat nenotiek diskusijas – ir tikai viens "pareizais" viedoklis. Tik tālu nu esam!
Brīnos, kāpēc mūsu inteliģence šādās reizēs klusē? Domāju, ka esam nonākuši pie robežšķirtnes, kad aktīvāk jārīkojas un konkrēti jāpauž savs viedoklis.
– Pats esat gatavs paust savu nostāju?
– Jā! Taču nonākam pie tā, ko jau minēju – pat ja cilvēki vēlas paust savus uzskatus, kur to var izdarīt? Vai avīzes un portāli publicēs viedokli, kas neatbalsta valstī notiekošo? Pat sabiedriskā televīzija, kas tiek uzturēta par nodokļu maksātāju naudu, pauž konkrētu grupējumu, nevis tautas viedokli! Tas ir absurds!
Esmu pamanījis, ka televīzijas pārraidēs un dažādās diskusijās par šīm pretrunīgajām tēmām, arī par Stambulas konvenciju, parasti tiek aicināti trīs cilvēki, no kuriem divi ir spēcīgi liberālās ideoloģijas nesēji un trešais ir "pastarītis", kurš patiesībā pauž visas sabiedrības viedokli, bet tiek nostādīts muļķa lomā, jo pārējie viņam nemitīgi uzbrūk.
Spēku samēri nav līdzīgi, un tas tiek darīts apzināti, tiek atlasīti "pareizie" un vēlamie cilvēki. Turklāt šo nejēdzību atbalstītāji parasti nav spējīgi izteikt racionālus un pamatotus argumentus, tikai agresīvi apsaukā citus par tumsoņiem. Man rodas sajūta, ka tās ir netīras putas, kas šobrīd aktīvi bango pa virsu, bet apakšā ir ūdeņi – pārējā tauta, kas skatās un nesaprot, kas notiek! Mākslīgi tiek radīts iespaids, ka liberālo ideoloģiju atbalsta lielākā sabiedrības daļa.
– Vai sabiedrība vēl prot atšķirt patiesību no meliem?
– Esmu pārliecināts par to! Latviešu tauta savā būtībā ir gudra un spēcīga. Domāju, ka šobrīd notiek mēģinājumi par šā ačgārnā pasaules skatījuma patiesību pārliecināt to sabiedrības daļu, kurai nav sava konkrēta viedokļa un kas meklē, kam "pieslieties". Jābaidās par mūsu jauno paaudzi, lai tā neatkāptos no patiesajām vērtībām.
Reizēm kļūst baisi, kad aprunājos ar jauniešiem, un viņi saka – ko jūs tur šūmējaties? Mēs nešūmējamies, mūs mēģina pārliecināt par lietām, kas mums nav pieņemamas, un pret to mēs protestējam! Manuprāt, šīs ideoloģijas uzspiešana sākās jau pirms vairākiem gadiem ar homoseksuālisma propagandu.
– Vai iespējams kaut ko darīt, lai situāciju mainītu?
– Protams, mēs paši esam ievēlējuši šādu valdību, viņi ir mūsu pārstāvji. Ja valdība sāk rīkoties nevis visas tautas, bet kāda šaura grupējuma interesēs un ietekmē un mēs pārējie it kā paliekam malā – tā ir lieta, kas noteikti būtu jāmaina, tautai nepieciešamas pašnoteikšanās tiesības. Jāsāk kaut vai ar to, ka rakstām vēstules, petīcijas, vācam parakstus, lai protestētu pret sabiedrībai nepieņemamiem lēmumiem.
Es teiktu, cerība mirst pēdējā. Cilvēkiem jākļūst aktīvākiem, pat ja brīžiem ir sajūta, ka mūs nedzird.
Uldis Marhilēvičs: Tautai tiek uzspiesta absurda ideoloģija!
Publicitātes foto
Jana Babre-Laime
Jana Babre-Laime
Komentāri