Sabiedrībai nozagtie unikālie atradumi.
Kur ir noslēpumainās Latgales bibliotēkas atradumi?
Ko tautai slēpj tie, kam jārūpējas par Senču Mantojumu?
Bet runa ir par grandiozu arheoloģisku atradumu. Pirms 14 gadiem, veicot izrakumus Latvijas austrumos, Latgalē, laimīga nejaušība ļāva atklāt unikālu depozītu, kas glabāja apmēram 12 000 (!) tā dēvēto vienību jeb sarunu valodā – priekšmetu, lielākoties senu manuskriptu. To komplektēšanas laiku atradēji lēsa ap 11. – 12. gadsimteni. Tātad turpat tūkstoš gadu veci. Notika tā 2002. gada vasarā, vietā, ko šeit neminu saprotamu iemeslu dēļ (galvenokārt tāpēc, ka ir gana ļaužu, kuri vēl gribētu tur slepenībā parakņāties), Latvijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un paleontoloģijas izpētes centra direktora Jāņa Goldberga vadībā notika izrakumi.
Sencilvēku apmetnes tur pētītas jau Ulmaņlaikos, mūsdienās veikts mēģinājums padziļināt zināšanas. Kā jau allaž, kad skopi piešķirtie līdzekļi bija izsmelti, rakumu vietu sāka iekonservēt – līdz labākiem, naudīgākiem laikiem. Tikmēr kādā izrakumu laukuma nostūrī atklājās it kā vēsturiski nesens – no 19. gadsimta – ķieģeļu mūrējums, tāda kā aizmūrēta eja. Lai arī arheologu ekspedīcijas uzdevumiem (senapmetne) tā neatbilda, tomēr ziņkāre ir raksturīga ne tikai lajiem – arheologi ķērās pie laužņiem un noslēpumu uzlauza.
Bija vērts! Aiz mūrējuma atklājās pazemes eja, kas noveda apmēram trīs metru dziļumā. Tālāk veda horizontāls koridors, kura abās pusēs atradās nišas 6 līdz 18 kvadrātmetru platībā. Visa pagraba kopplatība – vairāk nekā 100 kvadrātmetru. Un tajā atradās… 12 000 dažādu artefaktu jeb vienību. Lielākoties – seni manuskripti. Arī mākslas un amatniecības darinājumi, no kuriem aizraujošākais šķiet kāds apmēram pusmetru augsts leģendārā Lielā Kristapa priekštecis. Skulptūriņai trūka kāju un puse rokas, seja deformēta, ķermeņa augšdaļa kaila, apakšdaļā gurnauts, uz pleca mazs cilvēciņš. Taču tas nav gluži mazs zēns (kā Kristapam), bet gan padzīvojusi sieviete pundurīte, turklāt… ar izteiktiem indietes sejas vaibstiem.
Atgādināšu, ka Lielā Kristapa teika vēsta par Daugavas pārcēlāju, kas negaisa naktī pārnesis pāri upei zēnu, kurš izrādījies Kristus bērns – tāpēc nesējs ieguvis vārdu Kristaps. Tagad Rīgas Vēstures muzejā glabātā koka skulptūra (tās atveids uzstādīts Daugavmalā) tapusi apmēram 1510. gadā – tātad krietni vēlāk par pagrabu Latgalē. Vai priekštecis varētu būt iegansts teikas aizsākumam?…
Pirms 14 gadiem par manuskriptiem plaša informācija neizskanēja, jo gadsimtiem vecie atradumi bija laika zoba pamatīgi skarti, tos vajadzēja vispirms apstrādāt, lai nostiprinātu un neturpinātos bojāšanās process. Apmēram trešā daļa manuskriptu vispār nebija salasāmi. Taču tajos, kurus izdevās saskatīt, atklājās brīnuma lietas. Kaut vai daudzās ģeogrāfijas kartes – saglabājušās gan tikai fragmentāri. Tās bija tādas, kuras var savietot kopā, un tāda veida zemes virsmas attēlus Rietumeiropā sāka zīmēt un lietot tikai kopš 18. gadsimta. Tikmēr Latgales atradumu, kā jau sacīju, arheologi vērtē ne jaunāku par 12. gadsimtu…
Divas trešdaļas manuskriptu provizoriski apsekoja. Tie izrādījās aprakstīti gan latīņu, gan arābu un senslāvu rakstu zīmēm. Visinteresantākais šķita manuskriptu izvietojums, jo tie bija izkārtoti pa sadaļām gluži kā mūsdienu bibliotēkā: atsevišķi ģeogrāfija, astronomija, matemātika, ārstniecība, maģija. Un te nu īsti vietā atcere par to, ka pirmās bibliotēkas mūsdienu Latvijas teritorijā, vienīgi kristiešu klosteros un baznīcās, iekārtotas ne agrāk par 12. gadsimta otro pusi, proti, kad Dzintarzemē nostiprinājās bīskapa vadītais iekarotāju ordenis.
Katrā ziņā merziem, par eksistenci cīnoties, nebija ne prasmes, ne īpašas skubas savā teritorijā iekārtot pazemes bibliotēku. Taču tā ir (bija) gluži taustāmi! Zināms, ka varenā un bagātā Tempļa ordeņa bruņinieki mūsējai līdzīgas pazemes glabātavas izbūvējuši daudzviet Rietumeiropā. Ordeni, sazvērestībā ar pāvestu, 1307. gadā iznīdēja Francijas karalis Filips Skaistais. Taču galvenās ordeņa bagātības, pēc kurām karalis tiecās, viņš neguva, jo tās, raugi, 17 kuģos slepus aizvestas vēl joprojām nenoskaidrotā virzienā.
Bet viens no minējumiem par bagātību vai vismaz to daļas slēptuvi saistīts ar Alūksnes pilssalu. No Pērnavā piestājušiem templiešu kuģiem vērtīgā krava it kā nogādāta uz ezera salas toreizējā Marienburgā, kur drīz vien apsardzībai uzmūrēta pils. (Jāpiebilst, ka nīdētie, bet izdzīvojušie templieši patvērās arī Livonijas ordenī.) Savukārt netālu no Alūksnes atrodas mūsu bibliotēkas pagrabs. Un tas nav izbūvēts ar koku, kā darīja senlatvieši, un nav arī veikts pēc tālaika vācu mūrējumiem – ne krāvuma, nedz plānojuma ziņā.
Grandiozs arheoloģisks atradums
Šī tēma vēsturnieku aprindās ir gluži kā sāpīgs augonis. Atliek tai tikai pieskarties, lai atskanētu skaļi brēcieni, apvainojumi nekompetencē vai pat melos, un var arī padraudēt ar bargiem tiesas darbiem! Diskusijas vai analīzes iespēja šajā jautājumā – kā jau tas dažkārt mēdz būt arī zinātņu ļaužu saimē – nav pieļaujamas. Sak, vislabāk jums pašam būs, ja turēsiet muti…Bet runa ir par grandiozu arheoloģisku atradumu. Pirms 14 gadiem, veicot izrakumus Latvijas austrumos, Latgalē, laimīga nejaušība ļāva atklāt unikālu depozītu, kas glabāja apmēram 12 000 (!) tā dēvēto vienību jeb sarunu valodā – priekšmetu, lielākoties senu manuskriptu. To komplektēšanas laiku atradēji lēsa ap 11. – 12. gadsimteni. Tātad turpat tūkstoš gadu veci. Notika tā 2002. gada vasarā, vietā, ko šeit neminu saprotamu iemeslu dēļ (galvenokārt tāpēc, ka ir gana ļaužu, kuri vēl gribētu tur slepenībā parakņāties), Latvijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas un paleontoloģijas izpētes centra direktora Jāņa Goldberga vadībā notika izrakumi.
Sencilvēku apmetnes tur pētītas jau Ulmaņlaikos, mūsdienās veikts mēģinājums padziļināt zināšanas. Kā jau allaž, kad skopi piešķirtie līdzekļi bija izsmelti, rakumu vietu sāka iekonservēt – līdz labākiem, naudīgākiem laikiem. Tikmēr kādā izrakumu laukuma nostūrī atklājās it kā vēsturiski nesens – no 19. gadsimta – ķieģeļu mūrējums, tāda kā aizmūrēta eja. Lai arī arheologu ekspedīcijas uzdevumiem (senapmetne) tā neatbilda, tomēr ziņkāre ir raksturīga ne tikai lajiem – arheologi ķērās pie laužņiem un noslēpumu uzlauza.
Bija vērts! Aiz mūrējuma atklājās pazemes eja, kas noveda apmēram trīs metru dziļumā. Tālāk veda horizontāls koridors, kura abās pusēs atradās nišas 6 līdz 18 kvadrātmetru platībā. Visa pagraba kopplatība – vairāk nekā 100 kvadrātmetru. Un tajā atradās… 12 000 dažādu artefaktu jeb vienību. Lielākoties – seni manuskripti. Arī mākslas un amatniecības darinājumi, no kuriem aizraujošākais šķiet kāds apmēram pusmetru augsts leģendārā Lielā Kristapa priekštecis. Skulptūriņai trūka kāju un puse rokas, seja deformēta, ķermeņa augšdaļa kaila, apakšdaļā gurnauts, uz pleca mazs cilvēciņš. Taču tas nav gluži mazs zēns (kā Kristapam), bet gan padzīvojusi sieviete pundurīte, turklāt… ar izteiktiem indietes sejas vaibstiem.
Atgādināšu, ka Lielā Kristapa teika vēsta par Daugavas pārcēlāju, kas negaisa naktī pārnesis pāri upei zēnu, kurš izrādījies Kristus bērns – tāpēc nesējs ieguvis vārdu Kristaps. Tagad Rīgas Vēstures muzejā glabātā koka skulptūra (tās atveids uzstādīts Daugavmalā) tapusi apmēram 1510. gadā – tātad krietni vēlāk par pagrabu Latgalē. Vai priekštecis varētu būt iegansts teikas aizsākumam?…
Manuskripti no Austrumiem un Rietumiem
Tie bija manuskripti, kurus atradēji vērtēja kā tādus, kas savākti no visām debess pusēm – gan no Austrumiem, gan Rietumiem.Pirms 14 gadiem par manuskriptiem plaša informācija neizskanēja, jo gadsimtiem vecie atradumi bija laika zoba pamatīgi skarti, tos vajadzēja vispirms apstrādāt, lai nostiprinātu un neturpinātos bojāšanās process. Apmēram trešā daļa manuskriptu vispār nebija salasāmi. Taču tajos, kurus izdevās saskatīt, atklājās brīnuma lietas. Kaut vai daudzās ģeogrāfijas kartes – saglabājušās gan tikai fragmentāri. Tās bija tādas, kuras var savietot kopā, un tāda veida zemes virsmas attēlus Rietumeiropā sāka zīmēt un lietot tikai kopš 18. gadsimta. Tikmēr Latgales atradumu, kā jau sacīju, arheologi vērtē ne jaunāku par 12. gadsimtu…
Divas trešdaļas manuskriptu provizoriski apsekoja. Tie izrādījās aprakstīti gan latīņu, gan arābu un senslāvu rakstu zīmēm. Visinteresantākais šķita manuskriptu izvietojums, jo tie bija izkārtoti pa sadaļām gluži kā mūsdienu bibliotēkā: atsevišķi ģeogrāfija, astronomija, matemātika, ārstniecība, maģija. Un te nu īsti vietā atcere par to, ka pirmās bibliotēkas mūsdienu Latvijas teritorijā, vienīgi kristiešu klosteros un baznīcās, iekārtotas ne agrāk par 12. gadsimta otro pusi, proti, kad Dzintarzemē nostiprinājās bīskapa vadītais iekarotāju ordenis.
Sagrozīta informācija par vēstures datiem.
Nav gluži tiesa tām vēstures mācību grāmatām, kas mūsdienu skolēniem apgalvo: līdz 12. gadsimtam Latvijas teritorijā mitušas četras baltu ciltis, no kurām vēlāk izveidojušies latvieši. Vēsturnieki jau pasen (pirms Otrā pasaules kara) konstatējuši vismaz desmit baltu ciltis, no kurām viena bija merzi teritorijā no mūsdienu Daugavpils līdz Alūksnei. Cilti no zemes virsas un daļēji vēstures lappusēm izdzēsa krievu kņazu biežie karagājieni un mīļo kaimiņu letgaļu sirojumi.Katrā ziņā merziem, par eksistenci cīnoties, nebija ne prasmes, ne īpašas skubas savā teritorijā iekārtot pazemes bibliotēku. Taču tā ir (bija) gluži taustāmi! Zināms, ka varenā un bagātā Tempļa ordeņa bruņinieki mūsējai līdzīgas pazemes glabātavas izbūvējuši daudzviet Rietumeiropā. Ordeni, sazvērestībā ar pāvestu, 1307. gadā iznīdēja Francijas karalis Filips Skaistais. Taču galvenās ordeņa bagātības, pēc kurām karalis tiecās, viņš neguva, jo tās, raugi, 17 kuģos slepus aizvestas vēl joprojām nenoskaidrotā virzienā.
Bet viens no minējumiem par bagātību vai vismaz to daļas slēptuvi saistīts ar Alūksnes pilssalu. No Pērnavā piestājušiem templiešu kuģiem vērtīgā krava it kā nogādāta uz ezera salas toreizējā Marienburgā, kur drīz vien apsardzībai uzmūrēta pils. (Jāpiebilst, ka nīdētie, bet izdzīvojušie templieši patvērās arī Livonijas ordenī.) Savukārt netālu no Alūksnes atrodas mūsu bibliotēkas pagrabs. Un tas nav izbūvēts ar koku, kā darīja senlatvieši, un nav arī veikts pēc tālaika vācu mūrējumiem – ne krāvuma, nedz plānojuma ziņā.
Kur tir šie unikālie Latvijas artefakti?
Atradumi bija neapšaubāmi vērtīgi, pat unikāli. Tos uzglabāšanai novietoja Zinātņu akadēmijas pagrabos, jo, kā jau teicu, to saglabāšanai bija jāveic rūpīgs restaurācijas darbs. Bet tad Arheoloģijas un paleontoloģijas izpētes centrā (APIC) sākās savdabīgas pārvērtības, kas vainagojās vispār ar paša APIC pilnīgu izzušanu. Šodien pat viszinošā pļāpu tante Google par to nezina pavēstīt faktiski neko. It kā tāds nepavisam nebūtu bijis…
Vispirms no darba atbrīvoja vēstures zinātņu doktoru Jānis Goldbergu. Ieganstu atrast nebija grūti – viņu vainoja uzglabāšanā nodotā Siguldas diska (vēl viens "pazaudēts" artefakts) bojājumos. Tiesa, direktors atļāva disku izpētīt krievu zinātniekiem, pēc kuru manipulācijām artefakts sāka sairt, taču tobrīd Austrumlatvijas atradumi vēl nebija ne tikai izpētīti, bet pat ne pilnībā iekonservēti
Necik ilgi amatā nenoturējās arī Jāņa Goldberga pēcnācēja Gunta Vīķe, kura tagad strādājot Zviedrijā. Centra vairs nav, bet, raugi, arī manuskriptus velti meklēt Latvijas robežās. Tie lielākoties esot nosūtīti uz Vāciju, kur atrastas it kā labākas iespējas to izpētīšanai un saglabāšanai.
Jāņa Goldberga vērtējums: “Daudz ko saistībā ar darbinieku atlaišanu un paša APIC reorganizēšanu var nosaukt tikai un vienīgi par mistiku. Viss nostrādāts tā, it kā būtu darbojušās kādas īpaši ieinteresētas organizācijas. Vispirms gan nodomāju, ka manā atlaišanā vainojamas kolēģu intrigas – zinātnieku aprindās tās nav nekas neparasts. Taču paša centra likvidēšana – tā jau ir cita runa.”
Autoru, kurš ne uz vienu konkrēti ar kaulainu pirkstu nenorāda, tomēr kņudina daži gluži privāti secinājumi. Jo še aprakstītajam noslēpumam ir, iespējams, treji izskaidrojumi. Pirmais. Vēsturnieku aprindas pret brīnišķo atradumu ir tik tolerantas, ka uzskata to par mistifikāciju un neņem nopietni, faktiski neliekas ne zinis. Aizdomīgi. Zinātnieku aprindās tā notiek tikai ļoti īpašos gadījumos. Otrais. Latgalē atrastie manuskripti ir noklusēti tāpēc, ka izmantoti kā iedzīvošanās avots. Zinātnieku aprindās tāda savtība gan nedrīkstētu būt. Trešais. Templiešu pēcteči (ir tāda versija, ka ordenis konspiratīvi pastāv vēl joprojām) slepus savākuši savu īpašumu. Par to, ka 12. gadsimta slēptuve apmeklēta vēl 19. gadsimta beigās, liecina attiecīgā laika aizmūrējums. Zinātnieku aprindas tādu izdomu gan nespētu pieļaut…
Varbūt kāds domā citādi?
Vispirms no darba atbrīvoja vēstures zinātņu doktoru Jānis Goldbergu. Ieganstu atrast nebija grūti – viņu vainoja uzglabāšanā nodotā Siguldas diska (vēl viens "pazaudēts" artefakts) bojājumos. Tiesa, direktors atļāva disku izpētīt krievu zinātniekiem, pēc kuru manipulācijām artefakts sāka sairt, taču tobrīd Austrumlatvijas atradumi vēl nebija ne tikai izpētīti, bet pat ne pilnībā iekonservēti
Necik ilgi amatā nenoturējās arī Jāņa Goldberga pēcnācēja Gunta Vīķe, kura tagad strādājot Zviedrijā. Centra vairs nav, bet, raugi, arī manuskriptus velti meklēt Latvijas robežās. Tie lielākoties esot nosūtīti uz Vāciju, kur atrastas it kā labākas iespējas to izpētīšanai un saglabāšanai.
Jāņa Goldberga vērtējums: “Daudz ko saistībā ar darbinieku atlaišanu un paša APIC reorganizēšanu var nosaukt tikai un vienīgi par mistiku. Viss nostrādāts tā, it kā būtu darbojušās kādas īpaši ieinteresētas organizācijas. Vispirms gan nodomāju, ka manā atlaišanā vainojamas kolēģu intrigas – zinātnieku aprindās tās nav nekas neparasts. Taču paša centra likvidēšana – tā jau ir cita runa.”
Autoru, kurš ne uz vienu konkrēti ar kaulainu pirkstu nenorāda, tomēr kņudina daži gluži privāti secinājumi. Jo še aprakstītajam noslēpumam ir, iespējams, treji izskaidrojumi. Pirmais. Vēsturnieku aprindas pret brīnišķo atradumu ir tik tolerantas, ka uzskata to par mistifikāciju un neņem nopietni, faktiski neliekas ne zinis. Aizdomīgi. Zinātnieku aprindās tā notiek tikai ļoti īpašos gadījumos. Otrais. Latgalē atrastie manuskripti ir noklusēti tāpēc, ka izmantoti kā iedzīvošanās avots. Zinātnieku aprindās tāda savtība gan nedrīkstētu būt. Trešais. Templiešu pēcteči (ir tāda versija, ka ordenis konspiratīvi pastāv vēl joprojām) slepus savākuši savu īpašumu. Par to, ka 12. gadsimta slēptuve apmeklēta vēl 19. gadsimta beigās, liecina attiecīgā laika aizmūrējums. Zinātnieku aprindas tādu izdomu gan nespētu pieļaut…
Varbūt kāds domā citādi?
Autora piezīme. Attēla sliktā kvalitāte nav speciāli veikta intereses kacināšanai, tā atbilst vēsturnieku attiecīgā laika tehniskajam “nodrošinājumam”.
Ivars Ošiņš, LA
P.S. Dīvaini, ka jau 100 gadus uzņem ļoti kvalitatīvas bildes, bet XXI gadsimtā pētiekiem izrakumos nav pieejami augstvērtīgi fotoaparāti. Praksē gan ir redzams, ka sīki un smalki tiek piefiksēts itin viss, sākot no vietas apstakļiem, līdz visiem atrastiem priekšmetiem dažādos rakursos.
Komentāri