Pētījums par nevienlīdzīgo izglītību.

Nevienlīdzīgā izglītība. Pētījums, kas aizsāka diskusiju

Re:Baltica vērienīgs pētījums skolās
Foto: Andris Arhomkins


Vairāk nekā pusgadu organizācija Re:Baltica veica vērienīgu pētījumu skolās, izgaismojot problēmas Latvijas izglītības sistēmā.
Pēc rakstu sērijas publicēšanas sabiedrībā tika aktualizēta tēma par Latvijas skolu tīkla nesakārtotību, kā arī skolu noslāņošanos starp laukiem un pilsētām, kas līdzi nes plaisu zināšanu līmenī.
“Izglītība ir taisnākais ceļš ārā no nabadzības, bet Latvijas laukos tas sāk vest pretējā virzienā,” teikts pētījuma Nevienlīdzīga izglītība ievadā. Par to, kā un kāpēc tapa izglītības problēmām veltītā rakstu sērija, sarunā stāsta pētījumu centra Re:Baltica dibinātāja un redaktore Inga Spriņģe.

Pēc Nevienlīdzīgās izglītības rakstu sērijas publicēšanas daudzi sabiedriskajā telpā izteica minējumus, ka pētījums it kā esot Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtījums. Pastāstiet, kā un kādēļ patiesībā tapa pētījums?
Mēs, Re:Baltica, esam bezpeļņas organizācija. Mēs pārtiekam gan no tā, ka pelnām naudu ar apmācībām, gan arī no grantu naudas. Tas, ko mēs darām, ir divu veidu pētījumu veikšana - starptautiska un nacionāla mēroga. Veicot sociālos pētījumus, mēs secinājām, ka ļoti liela problēma ir izglītībā – kāpēc cilvēki ņem ātros kredītus, kāpēc viņiem jāstrādā verga darbs smagos apstākļos lielveikalos, tādēļ šī gada sākumā mēs sākām pētīt izglītības jomu. Vispirms mēs divu mēnešu garumā izpētījām, kuras ir galvenās problēmas, līdz nonācām pie trim galvenajām tēmām.
Pirmkārt, skolu noslāņošanās, kad skolas arvien vairāk dalās bagāto un nabadzīgo bērnu skolās, otrkārt, skolām vajadzētu būt tām, kas iedod ne tikai zināšanas, bet palīdzēt izrauties no nabadzības slazda, sekmējot konkrētu rakstura īpašību attīstību – motivāciju, pašapziņu u.c.
Treškārt, problēma ir skolotāju faktors no tāda aspekta, ka būtu jāstrādā ar šīs profesijas prestižu.



Foto: Egita Jonāne. Attēlā: Inga Daugavpilī, kur septembrī ar kolēģi un Re:Baltica vadītāju Sanitu Jembergu vadīja mācības Latgales žurnālistiem.

Daudzi skolās strādājošie cilvēki Jūsu uzsākto diskusiju par skolu noslāņošanos ir uztvēruši personiski, daži to pat nosaukuši par lauku nomelnošanas kampaņu. Kādā no komentāriem pie raksta teikts: “Es tikai gribētu saprast, ar kādu mērķi šobrīd šī kampaņa notiek - lai pierādītu, ka lauki ir nulle, nonīcināmi kā šķira, tur nekādas skolas nevajag? Vai tiešām iedziļinātos problēmā? Ko Jūs varētu atbildēt uz šāda veida komentāriem?

Uzreiz vēlos pateikt, ka ir sliktas skolas laukos, bet ir arī sliktas skolas pilsētās. Tieši tāpat ir labas skolas laukos un ir labas skolas pilsētās. Diemžēl ir jāatzīst, ka Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) pētījums (tas nav Izglītības ministrijas pasūtījums, bet gan starptautisks, pasaules mēroga pētījums) rāda – mums ir milzīga atšķirība zināšanās starp lauku skolām un pilsētas skolām. Tas nozīmē, ka vidēji lauku skolās bērni tomēr iegūst ne tik labu izglītību. Tas noteikti nenozīmē, ka visas lauku skolas ir sliktas, bet diemžēl izglītības kvalitāte lielā daļā lauku skolu ir zemāka nekā pilsētas skolās. Lauku skolēnu zināšanas no pilsētniekiem atšķiras viena mācību gada apjomā. Tas parāda problēmu Latvijas skolās. Piemēram, Igaunijā tika veikta skolu reforma.

Kāds bija šīs reformas ieguvums? Latvijā situācija tomēr ir pavisam citāda, ko mēs varētu mācīties no Igaunijas skolu reformas?

Pateicoties tai, Igaunijā lauku bērniem izglītība ir pat labāka nekā pilsētas bērniem. Skolu optimizācijas rezultātā Igaunijā lauku skolotājiem sniedz finansiālas piemaksas. Ir skaidrs, ka tur bērnu būs mazāk, tur nevar savākt tik daudz, cik pilsētās, tāpēc skolotājiem ir papildu atbalsts lauku skolās. Savā pētījumā mēs atklājām, ka lauku skolas ļoti labi veic sociālo funkciju, vairums vecāku ir apmierināti, bet lauku skolu bērniem tomēr neiedod galveno – labu izglītību. Tas nozīmē, ka šiem bērniem pēc tam ir grūtāk izrauties no sociālās vides, sasniegt labus rezultātus.



Attēlā: Inga ar nu jau bijušajiem studentiem, kuri savulaik praktizēja Re:Baltica, bet pašlaik veiksmīgi darbojas mediju vidē.

Kāds būtu risinājums Jūsu konstatētajām problēmām? Kādi būtu pirmie veicamie soļi, lai uzlabotu izglītības situāciju Latvijā?

Ir divi galvenie bloki, kas būtu jādara. Pirmkārt, diemžēl ir jāveic skolu optimizācija, kas nozīmē, ka ir jāizvērtē katra skola individuāli, nevis pēc ģeogrāfiskā novietojuma. Situācija jāvērtē atsevišķi. Daļa skolu ir jāslēdz, bet palikusī nauda jāiedod vairāk lauku skolotājiem piemaksu veidā. Daudzās skolās pietrūkst logopēdu, sociālo pedagogu.

Otra lieta ir skolotāju izglītība. Diemžēl vai par laimi, bet bērni ir kļuvuši skaļāki, agresīvāki, prasīgāki, bet viņi nemainīsies, jo laikmets ir mainījies. Jāmainās ir skolotājiem. Es nesaku, ka visi skolotāji ir slikti, bet jautājums ir par skolotāju izglītību. Ministrija nosaka, ka trīs gados ir jāiziet noteikts stundu skaits, taču tas ir ļoti formāli. Daudzi to dara vien ķeksīša pēc. Taču ir arī daudz pozitīvo piemēru, kad uz skolām dodas profesionāļi, piedalās mācību stundās, pēc tam runā individuāli ar skolotāju, tā nav publiska kaunināšana. Man ļoti patīk darbs, ko dara Latvijas Universitātes pasniedzēja Linda Daniela. Viņa ir attīstījusi programmu Atbalsts pozitīvai uzvedībai. Līdz šim skolas visu laiku norādīja uz kļūdām – komats nepareizi ielikts utt.. Taču, lai motivētu bērnus, ir jānorāda arī uz pozitīvo viņu darbībās. Tika pierādīts, ka tas patiešām strādā! Pēc gada, kad programma beidzās, skolās tika veikta anketēšana. Tajās skolās, kuras piedalījās programmā, apmēram 80% respondentu atbildēja, ja viņiem būtu problēma, viņi to mēģinātu risināt paši, tikai pats galējais variants būtu iešana pie direktora pēc palīdzības. Savukārt skolās, kuras nepiedalījās programmā, apmēram 80% uzreiz grieztos pie direktora pēc palīdzības, tikai pēc tam problēmu mēģinātu risināt paši. Šis nav pārmetums skolotājiem, viņiem ir jāmeklē palīdzība. Nevajadzētu uztvert, ka visi viņus kritizē, ka viņi ir slikti, bet skolotājiem tomēr arī pašiem ir jāattīstās un jāiet līdzi laikam.

Ko varētu darīt katra mācību iestāde individuāli, skolas ietvaros, lai uzlabotu savus rezultātus? Kā skolai panākt, lai vecāki izvēlētos turp sūtīt savu bērnus?

Pārsvarā vecāki skolu izvēlas, balstoties uz paziņu, draugu ieteikumiem. Vecāki vērtē skolotāju kvalitāti, ne tik daudz skatās eksāmenu rezultātus konkrētajā skolā. Izglītības jomas autoritāte Džons Hetijs (John Hattie) norāda, ka lielākā problēma nav vis nevienlīdzība starp skolām, bet gan nevienlīdzība starp vienas skolas skolotājiem.  Dž. Hetijs iesaka, ka uzsvars jāliek uz skolotāju savstarpējo sadarbošanos. Proti, skolotāji ne tikai attīstītās profesionāli, bet nāk kopā, kopīgi plāno stundas, apmainās ar pieredzes stāstiem, kas palīdz strādāt ar konkrētiem bērniem vai konkrētu klasi, dodas novērot viens otra stundas. Vēl viens labais piemērs ir Dace Namsone, viņa arī māca skolotājiem, kā savstarpēji sadarboties. Viņai Inovatīvās pieredzes skolu tīklā ir 20 mācību iestādes, bet ikviena skola ir aicināta pievienoties, ja vien tai ir vienota vēlme iesaistīties.



Foto: Egita Jonāne. Attēlā: Inga Daugavpilī, kur septembrī ar kolēģi un Re:Baltica vadītāju Sanitu Jembergu vadīja mācības Latgales žurnālistiem.

Runājot par skolotāja lomu un atbildību, vai nav tā, ka skolotājam, kuram jāmāca konkrēta mācību priekšmeta viela, tiek pārlieku uzkrauta arī audzinātāja, psihologa loma?
Bērns bieži vien jau līdz skolas gaitu uzsākšanai ir kļuvis nevaldāms, nedisciplinēts? No skolotājiem bieži nākas dzirdēt, ka viņiem nav laika pievērsties katram bērnam individuāli, ja klasē ir 25 skolēni, bet rīcībā - 40 minūtes, kuru laikā jāmāca saturs, kā arī vēl jārisina uzvedības problēmas.

Es šajā gadījumā nerunāju par bērniem, kuriem ir izteikta agresivitāte, bet kopumā par šodienas bērniem – viņi ir daudz brīvāki, aktīvāki. Tad man rodas jautājums, kāpēc vienā skolā daļai skolotāju ir problēmas, bet daļai to nav? Kāpēc daļa skolotāju spēj ar šiem aktīvajiem bērniem tikt galā, bet daļa nespēj? Skolotājiem, kuri nespēj tikt galā ar šiem bērniem, tas vispirms ir jāatzīst un jāmācās no tiem, kuri to spēj. Pašiem skolotājiem savā starpā ikdienā ir jāsadarbojas, nevar vienmēr atbraukt kāds no malas un nolasīt lekciju. Kas attiecas uz pavisam agresīvajiem problēmbērniem – tādēļ arī ir skolas psihologs, sociālais pedagogs. Nav jau problēmas ar tiem bērniem, kuriem ir aktīvie vecāki, kuri sameklēs labāko skolu un skolotājus, drīzāk jāpievēršas tiem vecākiem, kuri to visu nespēj, viņi ir pārguruši. Nav pat obligāti runa par nelabvēlīgām ģimenēm, bet vecākiem, kuri ir pārstrādājušies. Tie var būt pārdevēji, medmāsas u.c.

Kādā no intervijām Jūs arī minējāt, ka lauku skolā, iespējams, skolotājs iegulda pat vēl lielāku darbu nekā pilsētas skolotājs, kuram varbūt ir privilēģija strādāt ar pašiem talantīgākajiem, apķērīgākajiem bērniem? Vai nav tā, ka pilsētu skolās izglītības kvalitāti lielā mērā nosaka privātskolotāju faktors?

Tas noteikti ir faktors. Bet par to arī ir stāsts, tādēļ mums ir jāizvērtē skolu skaits un līdzekļi, lauku skolām ir jādod vairāk naudas, lai tās var atļauties pilna laika logopēdu un sociālo pedagogu. Ir skolas, kurās, piemēram, logopēdu var atļauties vienu reizi nedēļā un uz nepilnu dienu.

Humphrey beigas.jpg

Attēlā: Inga ar grupas biedriem no 2011.g., kad ASV Merilendas universitātē beidza "Humphrey" programmu. Šajā mācību laikā arī dzima ideja par Re:Baltica kā bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas centru, jo ASV šādā veidā pēc finanšu krīzes sāka strādāt daudzi žurnālisti.

Veicot pētījumu, noteikti pamanījāt vēl kādus pozitīvos piemērus, ko skolotāji dara labi, no kā citi var iedvesmoties?

Brīnišķīga ir Lindas Danielas un viņa kolēģu veidotā programma, norādot, kā caur pozitīvām uzslavām motivēt skolēnus. Arī jau minētā Dace Namsone no Inovatīvās pieredzes skolu tīkla. Tā pati Brocēnu skola - tā ir mācību iestāde, kas ļoti cenšas uzlabot mācību kvalitāti ar dažādām sistēmām. Galvenais, lai skolotāji paši savstarpēji sadarbotos. Mūsu rakstu sērijas ideja nebija uzsvērt, cik viss ir slikti, bet gan parādīt problēmu un mēģināt sniegt risinājumu, parādīt labos piemērus. Mūsu kā žurnālistu mērķis ir, lai par izglītību runātu, lai iekustinātu sabiedrību risināt problēmas. Ja skolotājiem kaut kas neizdodas vai šķiet, ka klase ir slikta, bērni neprot uzvesties, tad nav jābaidās meklēt risinājums. Ir jāsadarbojas, jāattīstās, jārunā ar citiem pedagogiem un jāmeklē padoms. Tādējādi viņi paši sev atvieglos dzīvi. Skolotājs taču pats cieš no šī stresa un negativitātes, ja klasē nevar saprasties ar skolēniem, taču negrib to atzīt, jo nevēlas izskatīties vājš un baidās no soda. Neviens negrib aizvainot skolotāju, uzbrukt vai kritizēt. Ticu, ka beigu beigās mums visiem mērķis ir viens – uzlabot izglītības kvalitāti.

E-klase
https://www.e-klase.lv/lv/raksts/intervijas/nevienlidziga-izglitiba-petijums-kas-aizsaka-diskusiju/

Saistošas tēmas:
1. ģimnāzijas direktors aizliedzis skolēniem rādīt provokatīvu filmu
Pret reliģisko izglītību skolās
Ministra versija, lai Latvijā būtu izcila izglītība
Pētījums par nevienlīdzīgo izglītību
Bez vecākiem palikusi jauniete turpina cīņu pret VID 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Uzturā čia sēklas!